Nāves fenomens
Dāma vai vīrs ar izkapti…
Aina, kas tik ļoti biedē mūsu fantāziju, kopš seniem laikiem ir gan pielūgta, gan nicināta.
Baisā parādība, kas reizē ir gan dabiska, gan tik nežēlīga savās izpausmēs, un tomēr nes sevī atbildes uz cilvēka dziļākajiem jautājumiem par viņa patieso būtību.
Šķiet, ka nāves brīdis ir tas patiesības mirklis, kurā beidzas strīdi par gara vai dvēseles pastāvēšanu. Tāpēc dažādu garīgo tradīciju uzdevums vienmēr ir bijis mūs sagatavot šim mirklim, un, saskaroties ar nāvi, cilvēks vairāk nekā jebkurā citā dzīves posmā meklē atbildes reliģijā un savas kultūras garīgajā mantojumā.
Kādi ir šie jautājumi un iespējamās atbildes uz tiem – lūk, ko aplūkošu šajā rakstā.
Bailes no nāves
Ikvienam ir zināma tā satraucošā sajūta, kas pārņem, padomājot: “Un ja nu es miršu?” Dzīves nogalē, novecojot ķermenim vai saslimstot ar smagu slimību, ja izveseļošanās cerība zūd, šī doma ir ikdienas pastāvīgais pavadonis.
Iespējams, kādam, kurš savas dzīves laikā ir interesējies par dažādām garīgajām skolām vai pauž noteiktu reliģisku pārliecību, tā uztrauc daudz mazāk. Tomēr minētajā jautājumā ietvertās šaubas par to, vai apsolītā paradīze un dvēseles pārdzimšana tiešām pastāv, ne visiem ir zudušas. Gluži otrādi, var gadīties, ka tās kļūst pat stiprākas.
Kur gan gūt pārliecību par to, ka gars turpinās pastāvēt bez miesas? Vai nāve ir transformācija, kuras laikā mēs kā tauriņš izšķiļamies no kūniņas, beidzot izplešot savus spārnus un izbaudot garīgo brīvību? Vai varbūt mēs pazūdam, savienojoties ar matēriju un sniedzot savu ieguldījumu nākamo radību attīstībā? Ielūkosimies, kādas atbildes var atrast dažādās reliģijās.
Vēl nesen Latvijā lauku cilvēkiem nāve bija visnotaļ dabisks process, kuram laicīgi gatavojās, krājot “zārka naudu” vai gatavojot gan pašu zārku, gan bēru drēbes. Iespējams, kādam tik praktiska attieksme liksies smieklīga, kā tas tiek attēlots slavenajā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, tomēr tā atklāj, cik dabiska bija latvieša nostāja pret šo lielāko dzīves mistēriju. Arī es pati atceros, ka manai vecmāmiņai bija svarīgi nomirt nevis “uz gultas”, esot saviem tuvākajiem par slogu, bet gan aiziet ātri, nevienu neapgrūtinot. Tā arī notika. Lai arī sirdij nebija nekādas kaites, tā pēkšņi pārstāja pukstēt, atnesot ātru un vieglu nāvi.
Šie piemēri liek uzdot svarīgu jautājumu – vai cilvēks pats izvēlas savu nāvi, vai nē? Nez vai šajā rakstā es sniegšu izsmeļošu atbildi, taču var secināt, ka tieši bailes no nāves šo procesu kavē un padara mokošu.
Budismā šīs sajūtas saista ar mūža gaitā iegūto tuvinieku, draugu un sakrātās mantas zaudēšanu. Tāpēc budisms uzsver vajadzību pēc “nepieķeršanās lietām”. Mirstošo var aizturēt nepabeigtas darīšanas, kuras prasa viņa uzmanību, un uztraukumi par to, kā bez viņa iztiks tuvākie. Arī klīniskās nāves pētījumos tiek uzsvērts, cik bieži nepabeigtās darīšanas un rūpes par tuvākajiem liek cilvēkam atgriezties atpakaļ dzīvē.
Tomēr tās ne vienmēr ir pamatotas. Tāpēc vecam vai smagi slimam cilvēkam var palīdzēt atbrīvoties no šīm raizēm, pirmkārt, kopīgi sastādot plānu vai testamentu par to, kam atdot vienas vai citas lietas un, otrkārt, lai palīdzētu viņam atlaist visu un aiziet, tuviniekiem mirstošais jāiedrošina, pārliecinot, ka pēc viņa nāves ar citiem viss būs kārtībā un nav nekāda pamata lieki uztraukties.
Pēdējās gribas nozīme tiek uzsvērta arī daudz jaunākā reliģijā – saentoloģijā, kurā tiek apgalvots, ka mirušais kavējas pie sava mirušā ķermeņa, lai pārliecinātos, ka tas tiek pienācīgi apglabāts. Arī budismā apgalvo, ka radinieku plēšanās par mantu vai tās nepareiza izmantošana var mirušo ļoti uztraukt. Turklāt, lai nepastiprinātu jau esošo pieķeršanos, tuviniekiem iesaka neatrasties mirstošā tuvumā.
Ne visas garīgās tradīcijas un reliģijas sīki izskaidro nāves procesu. Tomēr dažas no tām velta šai tēmai diezgan lielu uzmanību, kā tas ir budismā, vēl jo izteiktāk Tibetas budisma novirzienā, kurā pastāv īpaša grāmata “Lielā atbrīvošanās, ieklausoties bardo”, kas mūsdienu cilvēkam vairāk pazīstama ar nosaukumu “Tibetas mirušo grāmata”.
Šī grāmata paredzēta kā ceļvedis vai norādes par ceļojumu, kas sagaida cilvēku pēc nāves. Šajā gadījumā tiek uzskatīts, ka nāves brīdī būtiskas ir divas lietas: tas, ko savas dzīves laikā esam paveikuši, un aiziešanas brīdī esošais prāta stāvoklis. Pozitīva noskaņa nāves brīdī palīdzēs nākamās atdzimšanas kvalitātei.
Kristietībā, kur pārdzimšanas ideju neatzīst, garīdznieks pie mirstošā dodas, lai atlaistu viņam grēkus un svētītu, jo nāves brīdī ticīgajam jāstājas tā Kunga priekšā šķīstam un bez grēka. Saskaņā ar liecību par Jēzu, kurš nomira un augšāmcēlās pēc trīs dienām, kristietībā pieņemts mirušo apglabāt tieši šajā laika posmā, jo tieši šāds laika periods ir nepieciešams, lai dvēsele pamestu ķermeni.
Trīs dienu ilgs posms tiek uzsvērts arī Tibetas budismā, kurā pastāv paraža uzmanīt, lai šajā laikā cilvēka ķermenis netiktu aiztikts, jo nekad nav droši zināms, kurā brīdī apziņa no tā atdalīsies. Pakāpenisku aiziešanu uzsver arī saentoloģijā, kurā ķermeni vispirms pamet gars jeb, kā tas tiek saukts šajā reliģijā, “tetans” un tikai daudz vēlāk “ģenētiskā būtne”, kas atbild par ķermeņa funkciju uzturēšanu, turklāt nāves brīdis parasti iestājas ap 2.00 naktī, kad ķermenis ir novājināts visvairāk.
Gan klīnisko nāvju pētījumi, gan budisma materiāli uzsver fenomenu, kurā cilvēks “it kā” atdalās no ķermeņa un lūkojas uz to no augšas. Grāmatā “Saentolģija: domas pamati” šo fenomenu sauc par “eksteriorizāciju” – stāvokli, kurā gars atrodas ārpus ķermeņa. Tiek apgalvots, ka garu var atdalīt no ķermeņa arī dzīves laikā, neizsaucot nāvi, kas būtībā ir saentoloģijas garīgās prakses uzdevums. Šāds efekts tiek aprakstīts arī daudzās citās reliģiskajās praksēs. Tomēr eksterorizācijas var notikt arī fizisku traumu, ķirurģisku operāciju vai šoku iespaidā, radot slimības vai bailes no šāda stāvokļa, jo tas sasaucas ar bailēm no nāves.
Viņi runā ar mums
Viens no interesantākajiem nāves fenomeniem ir mirušo cilvēku mēģinājumi sazināties ar saviem tuviniekiem īsu brīdi vai kādu laiku pēc nāves. Saentoloģijas dibinātājs L. Rons Habards savos darbos raksta par sajūtām, kādas pārņem tuviniekus no šāda kontakta – nemieru un trauksmi, iekšējo dialogu ar mirstošo vai sarunu sapnī.
Nāve ne vienmēr rada apjukumu. Atklājot, ka apziņa saglabājas, mirušais var mēģināt jums nodot ziņu, ka viņš joprojām pastāv un ka ar viņu viss ir kārtībā. Sadzīvē cilvēki bieži vien pamana apkārtnē dažādas zīmīgas pārvērtības, kuras uztver kā ziņu no aizgājēja.
Arī kristīgā baznīca runā par mirušo sazināšanos ar tuviniekiem, uzskatot to, vai nu par “svētuma”, vai “maldu garu” izpausmi. Tradīcija noteic, ka gadījumā, ja mirušais trīs reizes ir brīdinājis cilvēkus par gaidāmo nelaimi, kas vēlāk reāli notikusi, viņa miesas pārbauda, lai noskaidrotu, vai tās ir satrūdējušas, vai nē. Ja miesa zārkā joprojām ir neskarta, lemj par cilvēka iecelšanu svēto kārtā. Visos citos gadījumos šādu sazināšanos uzskata par nelabā izpausmi. Līdzīga attieksme ir pret tiem, kuri uztver šos ziņojumus. Arī viņiem piešķir vai nu svētā, vai apsēstā statusu.
Saentoloģijā uzskata, ka garīgi attīstīti cilvēki spēj sazināties savā starpā nepastarpināti, un šādas spējas norāda uz cilvēka garīgās izaugsmes pakāpi. Budisms piebilst, ka pirmo nedēļu pēc nāves cilvēka apziņai saglabājas pārliecība gan par savu dzimumu, gan atmiņas par nodzīvotās dzīves pieredzi. Neredzami un nejūtami viņi atgriežas mājās pie tuviniekiem un mīļajiem, cenšoties dot par sevi ziņu.
Daudzas reliģijas uzsver, ka mirušais kādu laiku saglabā saikni ar savu iepriekšējo vidi. Kristietībā tas ir četrdesmit dienu ilgs periods, kurā saskaņā ar Jauno Derību Kristus pēc augšāmcelšanās palika kopā ar saviem mācekļiem un tad devās prom. Baznīcā joprojām turpinās diskusijas par to, vai Kristus parādījās gara vai fiziskās miesas veidolā. Budismā izšķir šo pārejas stāvokli no nedēļas līdz četrdesmit deviņām dienām. Ātra atdzimšanas iespēja tiek piešķirta tikai tiem, kas dzīvojuši ārkārtīgi labdabīgu un pozitīvu dzīvi vai otrādi – rīkojušies slikti un ļauni, kas attiecīgi nosaka nākamās dzīves apstākļus.
Garīgi augsti attīstītu cilvēku nāves vienmēr ir apvītas ar neparastām parādībām. Vecajā Derībā eksistē tāds jēdziens kā “paraušana gaisā” (latviskais tulkojums), kas apzīmē nāvi, pēc kuras nav atrodamas nekādas līķa paliekas. Budisma garīgie meistari pamet ķermeņus “lauvas” pozā, šo procesu dažkārt pavada žilbinoša gaismas lode, kas laistās visās varavīksnes krāsās. Arī viņu ķermeņi, tāpat kā kristiešu svētajiem, ilgi paliek trūdēšanas neskarti, pat neskatoties uz karsto laiku.
Tibetā starpposmu starp nāvi un atdzimšanu sauc par bardo jeb “pāreju” (bar “starp” un do “apturēts” vai “iemests”). Saentoloģijā to sauc par “starp-dzīvju” posmu. Katra no šīm reliģijām to apraksta savādāk, tomēr pastāv dažas lietas, kas ir kopīgas.
Tibetas budismā tiek uzsvērts, ka tuvinieku pieķeršanās mirušajam apgrūtina viņa pāriešanu uz nākamo dzīvi. Viņu raudas un asaras mirstošajiem šķiet kā pērkons un krusa. Saentoloģijā nekas netiek minēts par šādu ietekmi, tomēr pastāv uzskats, ka apkārtējo pārdzīvojumi var ietekmēt mirušā garīgo līdzsvaru nākamajā dzīvē, liekot viņam tajā just neizskaidrojamu satraukumu. Daudz biežāk tiek uzsvērts, ka pieķeršanās ķermenim var pēc nāves apziņai likt palikt līķa tuvumā. Dažos gadījumos pat gadiem ilgi. Sevišķi, ja nāve bijusi negaidīta, kā tas ir nelaimes gadījumā, pēc kura netiek atrasts un apglabāts cietušā ķermenis.
Būtībā, šķiet, dīvaini, ka neviens mūsdienās nav uzdevis sev jautājumu, kāpēc pēc noslīkšanas un katastrofas tiek veltīts tik daudz pūļu un laika mirušo ķermeņu atrašanai un apglabāšanai, pat ja tās vien ir kādas atsevišķas tā sastāvdaļas. Ikdienā novērotājām paražām un ticējumiem dažkārt ir daudz dziļāka jēga. Ne velti tik bargi soda kapa vietu apgānītājus, bet lielākais sods ienaidniekam ir viņa mirušā ķermeņa atlieku neapglabāšana. Pēc saentoloģijas uzskatiem šāda situācija var likt garam palikt “starp-dzīvju” posmā daudz ilgāku laiku, iespējams, izraisot citu pārdabisku parādību – spokošanos.
Šobrīd pastāvošais “ķermeņa kults”, kurā cilvēks visu savu dzīvi velta tā vajadzību apmierināšanai – ēšanai, rūpēm par fizisko formu, mājokļa iekārtošanai un jaunu ķermeņu radīšanai caur seksuālu darbību, liek garam aizmirst par savu patieso dabu un izraisa lielu apjukumu nāves brīdī, jo tiek zaudēta lielākā dzīves jēga un vērtība. Mūsdienās eksistējošās līķu balzamēšanas metodes var likt garam sērot pie sava ķermeņa un sargāt to ilgu laiku. Tāpēc kremēšana kādam varētu būt labākais risinājums, lai no tā atbrīvotos. To uzsver gan budisms, gan saentoloģija. Iespējams, tieši tāpēc garīgie līderi pēc savas nāves liek sevi kremēt, bet pelnus izkaisīt jūrā, vējā vai okeānā, tā parādot savu neatkarību no valdošā “ķermeņa pielūgšanas” kulta.
“Melnie punkti”, kuros tik bieži notiek avārijas, iespējams, rodas, pateicoties šādiem apjukumā nonākušajiem gariem, kas tā arī nespēj apzināties savu nāvi un turpina nepārtraukti pārdzīvot notikušo katastrofu. Šis apjukums pāriet uz nogurušajiem un nedienu satrauktajiem vadītājiem, kuri neizskaidrojamā veidā pieļauj kļūdu un no jauna izraisa avārijas.
Kristietības metodes cīņai ar šādām parādībām ir saistītas ar nelabā izdzīšanu. Turpretī saentoloģijā tiek uzskatīts, ka garīgi attīstīts cilvēks spēj nodibināt kontaktu ar šādiem gariem, lai palīdzētu viņiem apzināties notikušo un izrauties no nelaimes vietas, pārdzimstot jaunā ķermenī.
Pārdzimšanas likumi
Kristietība noliedz pārdzimšanas iespēju, uzskatot, ka dvēseles ceļš ved vai nu pie Dieva uz paradīzi, vai uz elli, kuru pārvalda Sātans. Protams, pastāv arī šķīstītava, kas dažām dvēselēm dod iespēju atgriezties debesīs.
Tomēr Austrumu reliģijas, tāpat arī saentoloģija, uzsver pārdzimšanas ideju. Mēs katrs esam dzirdējuši, ka klīnisko nāvi piedzīvojušie cilvēki ir redzējuši savādu gaismu, kas liek doties augšup. Budismā pat izšķir divu veidu “gaismas”: “prāta skaidro gaismu”, kas liecina par apskaidrības stāvokli, un rigpas starojumu, kas vilina cilvēku uz nākamo pārmiesošanos. Viens ir vēlams, otrs – bīstams apstāklis. Šajā apgalvojumā pastāv zināma līdzība ar saentoloģiju, kurā tiek apgalvots, ka sekošana gaismai liek cilvēkam nonākt vietā, kurā tam uzstāda “melīgu” dzīves mērķi un liek aizmirst iepriekšējās dzīves pieredzi.
Ja budismā pārdzimšanu vairāk nosaka sastrādātā karma, tad saentoloģijā – gars parasti pāriemiesojas tās pašas rases ķermenī, kādā bijis iepriekš, un atgriežas uz tās pašas planētas. Līdz ar to tas, ko mēs radām sabiedrībā savā dzīves laikā, pāriet mūsu nākamajā dzīvē – indivīdu iespaido tā civilizācija, kuras veidošanā viņš ir piedalījies!
Senais izteiciens Memento mori!, kas nonācis līdz mūsdienām visdažādākajās izpausmēs un skaidrojumos, būtībā atgādina par atbildību dzīves laikā, jo tā nosaka gan nāves brīdi, gan nākamās dzimšanas apstākļus. Tā dziļākā nozīme izpaužas tieši pārdzimšanas kontekstā, liekot cilvēkam aizdomāties par savas rīcības tālejošajām sekām, kas turpinās viņu ietekmēt dzīvi pēc dzīves. Varbūt tieši tāpēc nāve šķiet tik šaušalīga grēciniekam, liekot nojaust gaidāmo nākotni, un gaiša kādam, kurš veltījis savu dzīvi sabiedrības un vides sakārtošanai un uzlabošanai?
Katram ir dota iespēja saņemt atbildi savā nāves mirklī! Atliek vien cerēt, ka tā būs pietiekoši izsmeļoša, lai nevajadzētu pieļaut iepriekšējās kļūdas nākotnē.
Šis ir viens no galvenajiem ikvienas reliģijas apsolījumiem, kas vienmēr spēcinājis un spēcinās ticīgo garu nāves priekšā!
Anna Krumholce