Ķīmiskā svētlaime ātrgaitas laikmetā
Pastiep roku un Tava problēma tiks atrisināta – spiedzošās reklāmas gaviles vilina iegūt laimi bez mazākās piepūles. Aizmirsties ilūzijās un baudās, lai dzīvotu šeit un tagad, atmetot malā pārdomas, dzīves jēgas meklējumus un vēlmi mainīties. Cilvēks tik ātri skrien cauri dzīvei, ka bieži vien neatliek laika attapties, lai kārtīgi izvērtētu, kurp noris skrējiens un kādas ir tās ceļa robežas, pa kuru tiek skriets.
Jau divdesmit gadus es satieku cilvēkus, klausos viņu dzīves stāstus un arvien biežāk sadzirdu to, cik mazu piepūli viņi ir gatavi ieguldīt savā labklājībā – kā materiālajā, tā garīgajā. Mana dēla vienaudži – divdesmitgadnieki jau ir novecojuši večuki, jo satraucas par to, cik ātri paskrien viņu dzīves laiks, kas būtībā vēl nesen bija vecmāmiņu un vectētiņu sarunu tēma. Ko tad ir pārdevusi sabiedrībai masu popkultūra?
Jo ātrāk, jo labāk.
Kurš gan nav redzējis niķīgu bērnu, kurš satraukti brēc, pieprasot kārtējo mantiņu, saldumu, bet mūsdienās arī planšeti vai viedtālruni? Patērētāju sabiedrības pārsātinājums ar dažādu iegribu apmierinošajiem līdzekļiem un mantām arvien vairāk samazina piepūli, paātrinot dzīves ritumu, kurā dziļās vērtības aizstāj čaukstoši un mirdzoši nieciņi.
Filozofs un domātājs L. Rons Habards ir devis lielisku laimes skaidrojumu “Līdz ar to, laimi var definēt kā šķēršļu pārvarēšanu, virzoties uz sev vēlamo mērķi” (citāts no grāmatas “Pašanalīze). Taču, kas notiek ar laimi, ja šķēršļu tikpat kā nav un to pārvarēšanai jāpieliek pavisam maza piepūle? Vai augošais depresijas slimnieku skaits nav pazīme, ka sabiedrība paliek aizvien nelaimīgāka? Tātad ātrie risinājumi laimes gūšanai tomēr nav īpaši efektīvi cilvēka labklājības nodrošināšanai. Pat slavenās “Matrix” filmas varonis misters Smits atgādina galvenajam varonim NEO, ka tieši pārmērīgās labklājības radīšana noveda pie agrāko virtuālo pasauļu konstrukciju neveiksmēm. Acīmredzot viegli iegūstamie baudas avoti atstāj neaizpildāmu tukšuma sajūtu, un ne jau kuņģī, bet gan dvēselē…
Ātrgaitas laikmeta cilvēks
Ar saukli “Uzreiz un tūlīt” virtuālās paaudzes cilvēks traucas mežonīgā ātrumā pretī nāvei, pārslēdzoties no viena informācijas avota pie otra, meklējot mierinājumu ātrajos risinājumos, ar kuriem tik ļoti ir piesātināta apkārtesošā vide. Nav naudas – paņem ātro kredītu, tikai viens SMS, bet, ja tas neder, aizej uzspēlēt uz laimētavu! Nav mīlestības – pieslēdzies pie porno kanāla vai nopērc kādu sevis apmierinošu rotaļlietu! Nav veselības – iedzer pretsāpju tableti! Moka nemiers? Šī jaunā alkohola pudele ļaus Tev nomierināties un iegūt daudz draugu! Ja nu pudele vairs nepalīdz, mums ir daudz un dažādu nomierinošu tablešu, kuras ar laipnu roku izsniegs ārsts. Ātrie risinājumi aizēno patieso situācijas cēloni, atņem vajadzību piepūlēties un iziet ārpus savas komforta zonas. Gruzdošā sāpe lēni izēd no iekšienes, kamēr ārpusē tiek izstādīta smaidīga un ar dzīvi apmierināta pašbilde. Tikmēr sociālā tīkla komūna saglabā savu pārliecību par “drauga” labklājību un piepildīto dzīvi līdz brīdim, kad jau sen ir par vēlu.
Smadzeņu speciālisti skandē par bioķīmisko procesu nelīdzsvarotību, apgalvojot, ka tieši “trūkstošā ķīmiskā sastāvdaļa” neļauj kādam izbaudīt laimi. Tomēr vēl joprojām līdz galam nav skaidrs, vai “trūkums” ir nelaimīgās dzīves cēlonis, vai sekas.
Skriešana pēc sapņa, kurš, iespējams, pat nav Tavējais, bet masu popkultūras izlolots, neļauj veikt pietiekoši lielu piepūli sevis izglītošanai un izprašanai, lai pārvarētu pietiekoši daudz šķēršļu savā ceļā pie laimes. Tā paliek aizvien neaizsniedzamāka un nereālāka, atstājot bezjēdzīgas eksistences sajūtu un cinismu. Pēdējās prieka piles sagādā cita sāpes, neveiksmes un nelielā pārākuma apziņa, ka ir kāds, kuram sokas vēl sliktāk. Vai pretī šādai dzīvei mēs tik aizrautīgi traucamies?
Ķīmiskā svētlaime
Centieni atrast jaunus labklājības apvāršņus ar ķīmisku vielu palīdzību, vai tie būtu raudzēti dzērieni, īpaši augi vai sēnes, vai laboratorijā izgatavotas tabletes un pulveri, ir nepārtraukti pastāvējuši visā cilvēces vēstures gaitā. Iespējams, kāds, kuram mamma vai vecmāmiņa vienmēr ātri apmierināja katru kaprīzi, vēlāk meklēja glābiņu no neveiksmēm šo vielu radītajās iluzoriskajās sajūtās. Galu galā, kāpēc jāpiepūlas, lai iemācītos dot citiem kaut ko vērtīgu, ja var vienkārši aizmirsties uz brīdi un nedomāt par savu nepilnvērtību. Pieaugošā trūkumu un viduvējības slavināšana jau no skolas laikiem, radījusi atkarīgo paaudzi, kura spēj pieņemt tikai glaimus, bez spēka un gatavības ieguldīt pūles patiesu vērtību izveidošanā! Nav brīnums, ka vienas atkarības vilni nomaina nākamais. Turklāt klāt pie ķīmisko vielu atkarības nāk virtuālā narkomānija, liekot aizmirst pie datora it visu apkārtējā pasaulē.
Manu pārdomu raksta ideja nav vien vispārzināmo patiesību uzskaitīšana, jo ne es viena kliedzēja sabiedriskajā telpā, kas cenšas pievērst uzmanību pastāvošajai problēmai. Divdesmit gadu laikā tiekoties ar lielu cilvēku skaitu, es skatos uz lielāko ciešanu avotu katrā indivīdā – viņa prāta mehānismiem, kurus rada piedzīvotās gan fiziskās, gan dvēseles sāpes. Taču tieši ķīmiskie risinājumi padara cilvēka reabilitāciju par ļoti smagu un ilgu ceļu, kurā ne vienmēr ir gaidāmas vienas vienīgas uzvaras. Narkotiku un alkoholu postošā ietekme uz domāšanu kopā ar pavisam nelielo spēju pielikt pūles, lai pārvarētu to radītos šķēršļus, atstāj daudzus cilvēkus degradācijas lejupslīdē, kurā viņi paši bezspēcīgi nolūkojas, nespējot nekādā veidā kontrolēt notiekošo.
Tavs ķīmiskais dvīnis
Iespējams, daudzi ir piedzīvojuši situācijas, kurās viņi ir runājuši, motivējuši un aicinājuši savus tuvākos, kas nokļuvuši atkarības gūstā, saņemties, mainīties un domāt pozitīvas domas. Noteikti kāds ir pamanījis, cik reti tas ir devis rezultātus, pat ja sarunas laikā cilvēks aktīvi māj ar galvu un no sirds apsolās vairāk tā nedarīt. Tiklīdz vajadzīgā viela parādās pa rokai un nokļūst ķermenī, daudzu priekšā nostājas pavisam cits cilvēks, kurš ne tikai neatceras solīto, bet noliedz it visu, par ko tika runāts, apgalvodams pavisam pretējas lietas. Protams, ka psihiatrijas diagnozē sen jau ir zināms, ka divu personību atrašanās vienā cilvēkā ir slimība, kas saucas šizofrēnija. Vai tā būs garīga slimība, ja to izraisa ķīmiska viela? Vai papildus zāles šādā gadījumā izārstēs cilvēku no postošā personības izmaiņas procesa, kuru jau tā ir radījis alkohols, narkotikas un pat daži labi pretsāpju līdzekļi? Maz kurš ir aizdomājies tik dziļi par atkarības iespaidu uz personību kā to paveicis L. Rons Habards. Pavisam nelielā bukletā “Atrisinājums narkotiku problēmām” viņš raksta:
“Mēs visi esam pazinuši šādu personību, tā kā tas nav nekas neparasts mūsdienu civilizācijā. Pēkšņa piezīme, kurai nav jēgas un kura pilnīgi neiekļaujas apspriežamās tēmas kontekstā; tukšs skatiens, kad tiek dota pavēle vai izteikta piezīme, – aiz visa tā slēpjas pilnībā iedomāta pasaule, kuru satricina mūsu mēģinājumi kaut ko izdarīt tagadnes laikā.”
Saskaroties ar atkarību, pavisam neliela cilvēku daļa ievēro, ka viņu tuvinieks vai ģimenes loceklis kaut kur nemanāmi pazūd, bet lielākajā laika daļā var novērot pavisam citu personību, kas krietni atšķiras no iepriekšējās. Ķīmiskais dvīnis aktīvi iesaistās cilvēka dzīvē, stimulējot uz darbībām, kuras vēlāk, “esot skaidrā”, atkarīgajam nākas nožēlot. Šī nožēla un iekšējā bezcerības un vainas sajūta vēl vairāk nomāc, liekot pastiepties pēc pēdējā mierinājuma, lai kāds arī tas būtu! Atkarība nav tikai fiziska, tā ir pietiekoši nopietna problēma gan prāta, gan gara līmenī. Tā nepāriet viegli ar gribas piepūli. Jo ilgāks ir lietošanas laiks, jo lēnāks un pamatīgāks ir atgūšanās ceļš. Vienīgā labā ziņa, kuru vēlos uzsvērt, šis ceļš pastāv, tas ir izejams un noved pie vēlamā rezultāta.
Kaut mūsu svinībās joprojām uz galdiem stāv dažādas alkoholiskas pudeles, bet ikdienas dzīvi bieži piepilda dažādas pretsāpju tabletes, bet dažos gadījumos arvien biežāk arī vieglākas vai smagākas narkotikas, ceļš augšup ir atbrīvošanās no jebkādas atkarības pilnībā. Skaidrs skatiens, spēja pielikt pietiekošas pūles, virzoties pretī savam mērķim, un pārvarēt neveiksmes ir lielākais laimes nodrošinājums!
Ja Jūs vēlaties uzsākt šo ceļu, rakstiet [email protected]