2024. gads - pārmaiņu laika kulminācija un jauns sākums!

Nu, jau vairākus gadus pēc kārtas sniedzu savas nākamā gada prognozes par gaidāmo gadu, kas balstītas uz novērojumiem un datu analīzes pamatiem, kurus sniedz manas dzīves skolotājs - L.Rons Habbards.
Ko mums gaidīt šogad - atbilde uz šo jautājumu pārmaiņu laikā nekad nevar būt ļoti precīza, taču tendences un virzība ir manāma un sākusies jau vairākus gadus iepriekš.
Pandēmijas laiks lika cilvēkiem norobežoties vienam no otra, bet vienlaikus radīja pavisam jaunas sabiedrības kopienas un grupas. Šķelšanās un dalīšanās turpinājās arī pēc tās beigām, pieprasot paust atklātu un skaidru nostāju dažādos jautājumos, par ko rakstīju savā rakstā par monohromo pasauli - https://www.annaspalidziba.com/lasamviela-grutiem-briziem/params/post/4200913/no-pelekas-pasaules-uz-melnbalto
Uzņēmējdarbības pasaulē ierastie risinājumi un pat reklāmas veidi vairs nedod gaidāmos rezultātus, jo plašajā informācijas laikmetā arvien grūtāk nodot ziņas gala patērētājam.
2024. gadā mēs ienākam pilnīgi jaunā pasaulē, kurā jau ir mainījušies sabiedrības ieradumi un izveidojušies pavisam jauni informatīvie kanāli, caur kuriem tiek uztverta informācija.
Iepriekšējā gadā mums visiem bija iespēja veikt šo pāreju un pārkārtoties. Tiem, kuri nepaspēja, nāksies stāties pretī jauniem izaicinājumiem, jo tie pieprasīs mainīt ieradumus un lauzt ierasto dzīves gaitu.
Mums katram būs jāpārdzīvo sava krīze, jāmeklē savādāks veids, kā mijiedarboties ar pārējo sabiedrību un jātiek galā ar apdraudējumiem, kuru mazāk nekļūs.
Pārkārtojot savu dzīvi un paceļot savas vērtības jaunā līmenī, mēs spēsim noteikt tos likumus, kuri ļaus ietekmēt notiekošo jaunajā pasaulē.
Galvenais saprast, ka esi uz pareizā ceļa un, lai sasniegtu mērķi, tas vienkārši jāturpina.
Tie, kuri savu iespēju pagājušajā gadā neizmantoja un palika pie vecajām vērtībām, vai nu ies bojā, vai būs spiesti sākt visu no jauna.

Man 2023. gads bija tāds, kurā panācu savu par spīti visam. Nācās ielikt visas iemaņas un enerģiju, kuru biju krājusi daudzus gadus iepriekš. Tas iemācīja mani lūkoties uz pasauli tieši, bez jebkādām interpretācijām, atmest malā bailes un šaubas un turpināt brīžos, kad viss, liekas, iet galīgi šķērsām. Aizgājušais gads iemācīja mani novērtēt laiku, sekot disciplīnai un turpināt “Atteikšanās ceļu”, par kuru rakstīju savā esejā. Tas stiprināja mani un lika pārdomāt vērtības un nākotnes darbības, lai ienāktu jaunajā pasaulē ar lielākiem resursiem.

Nākamgad nāksies saprast, kādā pasaulē atrodies, kā ar to mijiedarboties un ko, galu galā, sagaida no tevis sabiedrība, kurā atrodies.
Daudziem nāksies meklēt jaunu darbu, jaunu dzīvesvietu, vai veidot jaunu ģimeni. Šādu stāstu šajā gadā būs ļoti daudz, bet mums jāapzinās, ka šo stāstu varoņi nogulēja savas iespējas iepriekšējos gados un nespēja pietiekoši mainīties.
Latvijas kultūrā dižgars Rainis jau ir pateicis atslēgas frāzi šim laikam - "Pastāvēs, kas pārvērtīsies", un es pievienošos šim sauklim, novēlot Jums jaunajā - 2024. gadā labas, gaišas un panākumus sniedzošas pārvērtības labākas dzīves pamatiem!
Ja kādam neliek mieru jautājums, kādām šīm pārvērtībām jābūt vai kas neļauj veikt nepieciešamās pārmaiņas, tad droši piesakieties uz konsultāciju, un, iespējams, mēs kopīgi šo atbildi atradīsim.
Rakstiet: https://www.annaspalidziba.com/kontakti/

Lai mums labo pārmaiņu gads!

TAVA RUDENS DEPRESIJA – MĪTS VAI PATIESĪBA

Šajā rudenī par depresiju runā un raksta daudz lielāks cilvēku skaits, kā agrāk, taču izsenis tieši rudens ir saistīts ar šo drūmo dvēseles stāvokli.
Depresijas termins ir cēlies no latīņu vārda deprimere - "spiest lejup", kas ar laiku pārtapa par "psihisku stāvokli, kuram raksturīga nomāktība un drūmums". Izšķir arī tā saucamo sezonālo depresiju, kas parādās cilvēkiem tieši noteiktu laikapstākļu iespaidā.
Vai rudens ir pie vainas mūsu drūmajam noskaņojumam? Kas tieši rada drūmu noskaņu un kāpēc? Kas var palīdzēt saglabāt pozitīvu noskaņojumu? Uz šiem jautājumiem mēģināšu sniegt atbildes šajā rakstā.

Nekas nav tik vienkārši, kā izskatās

Cilvēka prāts ir vienreizējs instruments praktiski jebkuru problēmu risināšanai, tāpēc ilgstošas problēmas pastāvēšana ir vienmēr balstīta uz nezināmiem faktoriem, kuri netika iekļauti problēmas risinājumā. Līdz ar to problēma turpina pastāvēt.
Tāpat būs ar depresiju - acīmredzot tās cēlonis nebūs tikai laikapstākļu maiņa, drūmo noskaņojumu un nomāktību veidos daudzi dažādi faktori - kā fizioloģiskie, tā arī emocionālie un garīgie. Izšķetināsim visus man zināmos, un, iespējams, būs kāds, par kuru lasītājs nebija zinājis.

Fiziskās labsajūtas trūkums

Cilvēks kā būtne ir iedalāms trijās sastāvdaļās, no kurām katra mijiedarbojas savā starpā.
Vislabāk izpētītā sastāvdaļa šobrīd ir ķermenis. Kas mainās mūsu ķermenī vasaras beigās? Barības vielām vajadzētu pietikt, vitamīnu krājumiem jābūt uzpildītiem. Taču ir faktors, kura mūsu platumu grādos katru dienu paliek arvien mazāk - saule.
Saules gaisma palīdz saražot D3 vitamīnu, bet tas savukārt spēcīgi ietekmē ne tikai mūsu fizisko pašsajūtu, bet arī garastāvokli.
Es nebūšu izcils speciālists vitamīnos, taču katrs pats, ievadot meklētājā atslēgas vārdus "D3 vitamīns" un "garastāvoklis" varēs izlasīt dažādu speciālistu atziņas, ka šī vitamīna trūkums ir cieši saistīts ar līdzsvarotu emocionālo stāvokli.
Papildus nāk mūsu istabās valdošais mijkrēslis, kas, taupot elektrību, vēl vairāk liek ķermenim palikt lēnīgam un gatavoties miegam. Ja visu dienu esi gatavojies aizmigt, tad naktī gulēšana izpaliek. Tātad pievienojas miega traucējumi, kas vēl vairāk pastiprina nelāgo noskaņojumu.
Tad vēl minēsim lietaino laiku un atmosfēras spiediena svārstības, kas jutīgiem un slimiem cilvēkiem radīs papildus negatīvās sajūtas.
Viss kopā veido izaicinājumus fiziskā līmenī, kuru pārvarēšanai nepieciešams labs emocionālais un garīgais stāvoklis, un, protams, D3 vitamīns! :)

Emocionālās labsajūtas trūkums
Ja cēlonis sliktajām noskaņojumam būtu tikai un vienīgi saules trūkums, tad vasarā neviens par depresiju nesūdzētos. Tātad ne vienmēr rudens ir pie vainas. Tas, iespējams, tikai saasina to, kas krājies un uztraucis mūs ilgu laiku.
Emocijas atspoguļo gan mūsu dzīvības spēka krājumus, gan apkārtesošo vidi, uz kuru reaģējam. Tās ir cieši saistītas ar prāta darbību, kuru Dianētikas metodika apskata īpaši padziļināti.
Emocionālā nomāktības pamatā parasti ir vai nu zaudējumi (tuva cilvēka nāve vai aiziešana, zaudēts darbs, manta vai mājdzīvnieks, vairāk par zaudējumiem var izlasīt šeit), vai arī pastāvīga apspiešana (vairāk par apspiešanu var izlasīt manā rakstā šeit).

Abas tēmas var risināt ar kādu no trijiem terapijas veidiem: uzsākt terapiju, tai skaitā pēc Dianētikas metodes, papildus mācīties (turklāt nav svarīgi ko, galvenais, lai tēma patīk) un mainīt vidi (aizbraukt, pārcelties uz citu pilsētu, mainīt darbu, iesaistīties jaunā sabiedriskajā aktivitātē vai vienkārši ceļot). Kuru, no darbībām izmantosiet, noteiks pieejamie finansiālie un laika resursi, taču mājās sēžot situācija noteikti neuzlabosies. Pat pastaigas vai pārgājieni rudens saulainākajās dienās dos vairāk, nekā lūkošanās TV vai datora ekrānā.
Savukārt terapija risinās situāciju dziļāk, bieži vien novēršot šādu emocionālā panīkuma periodu uz visiem laikiem.

Garīgās labsajūtas trūkums

Nav nelaimīgāka cilvēka par kādu, kura dzīvei nav mērķa, kura pastāvēšana zaudējusi jēgu.
Es minu garīgo aspektu, jo tas ir visaugstākā un vienlaikus vismazāk izprastā mūsu dzīves daļa.
Garīgajā līmenī mēs pieņemam lēmumus, kas nosaka gan mūsu emocionālo attieksmi pret vienu vai otru situāciju, gan fizisko labsajūtu, gan darbības, kuras veicam.
Mēs ik dienu veicam savas izvēles, kā rīkosimies un attieksimies pret notiekošo apkārt.
Dažreiz gadās, ka apstākļu sakritība mudina mūs pieņemt lēmumus, kas padara kaut ko par mūsu nelaimju avotu. Tā izplatās idejas par īpaši nelabvēlīgiem datumiem, tautībām, vietām un, protams, arī gadalaikiem.
Grāmata "Dianētika" plaši stāsta par šādiem kļūdainiem minējumiem, kas vēlāk neapzināti turpina ietekmēt mūsu izvēles. Vēsturiski tā ir cietuši gan melnie kaķi, gan daiļas sievietes, cilvēki ar rudiem matiem un ebreji. Sarakstu var turpināt bezgalīgi. Viens neveiksmīgs gadījums, kuru pavada noteikti apstākļi un cilvēki var noteikt kāda attieksmi pret kaut ko visu atlikušo dzīvi. Mēs turpinām būt savu lēmumu upuri, bieži vien jau sen aizmirsuši, kur un kādos apstākļos šie lēmumi tika pieņemti.
Rudens depresija var būt smagāka, ja ir sakrituši visi trīs rakstā aprakstītie iemesli, vai viegli pārvarama, ja cēlonis tai ir tikai viens.
Sāciet ar fizisko līmeni - D vitamīna pastiprinātu lietošanu, pastaigām un pareizu apgaismojumu mājās.
Ja tas neuzlabo situāciju, tad varat aizbraukt ceļojumā uz saulainākām zemēm vai vienkāršu vides maiņu. Ja nepieciešama dziļāka analīze, piesakieties uz bezmaksas konsultāciju, kurā saņemsiet apmācības programmu.
Ja esat daudz ko mēģinājuši, bet nekas nav nostrādājis, atliek terapija, jo kaut kur atrodas slēpts cēlonis un lēmumi, kuri pastāvīgi uztur negatīvo attieksmi pret notiekošo dzīvē.
Rudenim, galu galā, nav jānes uz sevis depresijas smagums. Tas cenšas visus iepriecināt ar bagātīgajām krāsām, ražu un skaistajām debesīm.
Es novēlu visiem to iemācīties baudīt!

Vairāk par Dianētikas metodi var izlasīt grāmatā "Dianētika" un "Jauns skats uz dzīvi". 

Lai pieteiktos uz bezmaksas konsultāciju, aizpildiet šo formu.

 

No pelēkās pasaules uz melnbalto

Atskatoties uz iepriekšējo gadu periodu, vēlējos uzrakstīt savu secinājumus par to, ko tas, manuprāt, ir mudinājis apgūt.
Ilgu laiku tehnoloģiski attīstītākā pasaules sabiedrības daļa virzījās uz pelēko zonu, atsakoties no skaidri definētām robežām par to, kas būtu labs vai slikts, pieņemams vai nē.
Divi pandēmijas gadi un tam sekojošais kara konflikts Eiropā atklāja, ka pienācis laiks atteikties no pelēkās zonas: idejām par to, ka morāles robežas nav nosakāmas, ka viss ir atkarīgs no skatupunkta un ka nekas nav absolūts un viss ir apšaubāms. Nenoteiktība, neizlēmība un savu vērtību neapzināšanās izrādījās atteiksme, kura pārliecinoši noved pie bojāejas.
Pasaule pieprasīja no katra izlēmību, skaidru pozīciju un apzinātas labā un ļaunā robežas. Tie, kas šo mācību apguva, ienāks nākamajā gadā kā uzvarētāji. Tie, kuri palika pelēkajā zonā, turpinās slīdēt pa lejupejošo spirāli.
Mans vēstījums atsauces uz vienu no pandēmijas laikā uzrakstīto rakstu "Atteikšanās ceļš". Daudzi šo ceļu veiksmīgi ir pieveikuši, un viņiem paveras dzīve ar pilnīgi jaunām un savādākām iespējām. Ja kādam no lasītājiem ir jautājums, kāpēc man dzīvē iet tik smagi, atbilde būs rodama tieši rakstā "Atteikšanās ceļš".
Pēdējo gadus esmu veidojusi savas prognozes par nākamā gada tendencēm un iespējām. Gatavojoties nākamā, 2023. gada ieskicējumam, es pēkšņi sapratu, ka pasaule jau ir mainījusies. Tā mainījusi savas nokrāsas no visaptveroši pelēkās uz melnbaltu.
Prognoze vairs nevar būt visaptveroša, tā vairs nespēj aptvert visu sabiedrību kopumā, jo cilvēce sāk dalīties dažādās attieksmēs un top melnbalta.
Ikvienam no mums vajadzēs novilkt savas robežas, noteikt katram pašam to, kas mums ir pieņemams, kas nē. Katra cilvēka skaidrā un stingrā pozīcija noteiks viņa dzīves kvalitāti.
"Absolūti nav sasniedzami", teica manas dzīves lielākais skolotājs L. Rons Habbards. Tomēr tie ir nosakāmi un ļauj izvērtēt savu rīcību un darbības rezultātus.
Sirdsapziņa ir mūsu personības veseluma sargs - veids, kā mēs koriģējam savu pieļauto kļūdu sekas. Tāpēc es novēlu katram sadraudzēties ar savu sirdsapziņu un uzklausīt to. Iespējams, tas būs pirmais solis, kā atgūt ticību sev!
Šajā jaukajā un sirsnīgajā laikā es novēlu Jums tīru sirdsapziņu, saskaņu ar sevi pašu, jo tā ir atslēga saskaņai ar visiem pārējiem!
Laiks atteikties no pelēkā, modē ienāk monohroms.
*Monohroms - jomas: kinematogrāfija, televīzija Melnbalts; tāds, kura vienīgās tonālās gradācijas ir dažādas intensitātes tumšie un gaišie laukumi.

Par zaudējumiem un ieguvumiem

Katram no mums dzīvē pienākt izšķiršanās brīži, kuros nākas pieņemt lēmumu, vai kādu/kaut ko paturēt savā dzīvē vai tomēr zaudēt. Dažkārt izvēles iespējas pat netiek dotas, nākas vienīgi izlemt, kā pret notikušo attiekties. Analizējot šādas situācijas dziļāk, vēlos padalīties ar secinājumiem, kurus esmu izdarījusi, vērojot un arī palīdzot daudziem cilvēkiem pārvarēt šādus zaudējumu brīžus.

KATRS IEGUVUMS IR ARĪ ZAUDĒJUMS

Lai arī mēs ar prieku pērkam mantas un iepazīstamies ar jauniem cilvēkiem, ieguvuma procesā reti kad esam gatavi apzināties, ka parādoties kaut kam mūsu dzīvē, nāksies no kaut kā vienlaikus atteikties. Vientuļi cilvēki vēlas iegūt draugus, bet jaunu cilvēku ienākšana viņu dzīvē noteikti liks atteikties no kādiem ieradumiem, brīvā laika un arī zināmas līdzekļu daļas. Mājdzīvnieks, kurš ienāk cilvēka dzīvē, gluži tāpat liks atteikties no zināmām finansēm, tā paša brīvā laika, kā arī varbūt pat no kādas mēbeles vai dārgā remonta. Nopirktie īpašumi arī atņems gan mūsu līdzekļus, gan laiku, jo abi būs nepieciešami mājokļa iekārtošanai un uzturēšanai. Bērna piedzimšana ģimenei liks zaudēt it visu no minētā, turklāt uz ilgiem gadiem. Līdz ar to, varam secināt, ka ne katrs ieguvums atsvērs zaudējumus, ko tas nesīs. Lielākā problēma ir cilvēku nespēja vai nevēlēšanās rēķināties ar ieguvuma radītajiem zaudējumiem, kas ar laiku rada vilšanos un dažādus pārdzīvojumus.

Piederēšanas joma – mūsu spēja brīvi rīkoties ar to, kas ir mūsu īpašumā, tai skaitā arī atbrīvoties no tā. Vai esat manījuši situācijas, kurās cilvēks nespēj atteikties no kaut kā, turpinot risināt šī ieguvuma radītās problēmas vai pat ciešot no tā? Tas atklāj fenomenu, ka patiesībā šī lietas, attiecības vai telpa viņam tā īsti nemaz nepieder, jo izvēles brīvība, ko ar to visu darīt, šim cilvēkam ir liegta.

Analizējot problēmas, kas cilvēkiem pastāv piederēšanas jomā, bieži vien atklājas, ka iegūstot kaut ko, cilvēks nav bijis gatavs no kaut kā savā dzīvē atteikties, vai arī ieguvums ir nācis negaidīti, pret cilvēka gribu un bez viņa piekrišanas. Jebkura no šādām situācijām pārvērtīs ieguvumu par milzīgu problēmu: par tādiem kļūs nevēlami bērni, pēkšņi mantoti īpašumi vai nejauši uzsāktas attiecības. Savukārt nespēja atteikties vai pieņemt ieguvuma sekas, kļūst par nelaimīgas dzīves pamatu.

MŪSU IDEJAS PAR PIEDERĒŠANU – PRETRUNU AVOTS

Noteikti esat novērojuši, kā cilvēki turas pie nemīlama darba vai postošām attiecībām, nespējot pārtraukt šo atkarības saiti. Pārsteidzoši, bet jebkuri mēģinājumi pierunāt cilvēku pārtraukt šādu pašiznīcinošo situāciju, nesniedz gaidāmo efektu. Šādas situācijas pamatā atrodamas paša cilvēka idejas par to, kas viņam dzīvē var piederēt. Bailes no tā, ka viņš nebūs nekā labāka vērts, liek samierināties un turpināt dzīvot esošajā situācijā. Idejas, kuras esam veidojuši no savas ģimenes, apkārtējās sabiedrības, draugiem un pat filmām vai masu mēdijiem, rada viltus priekšstatus par mūsu spējām mainīt savu dzīvi un izvēlēties labākus ieguvumus. Nespēja atteikties no veciem ieradumiem, zema pašvērtības sajūta un iepriekš piedzīvotās neveiksmes vēl vairāk pastiprina pastāvošo atkarību. Tomēr, neaplūkojot ieguvuma radītos zaudējumus, kurus minēju iepriekš rakstā, mēs nekad neieraudzīsim patieso ainu, jo laimīga dzīve veidojas no līdzsvara. Šajā gadījumā mūsu ieguvumiem no lietām un apkārtesošajiem cilvēkiem jābūt lielākiem par viņu klātbūtnes radītajiem zaudējumiem, turklāt mums jābūt gataviem pieņemt un rēķināties ar tiem zaudējumiem, kurus šie ieguvumi nes.

JEBKURĀ ZAUDĒJUMĀ IR IEGUVUMS

Pašreiz mēs dzīvojam pasaulē, kurā pastāv ārkārtīgi lieli zaudējuma draudi, kas nepārtraukti atgādina par sevi caur masu informācijas līdzekļu kanāliem. Vienīgais veids, kā katrs cilvēks var pretoties šādai nomācošajai situācijai, ir attīstīt savu spēju radīt vai veidot kaut ko no jauna.

Zaudējums ir tik smags, cik mazāka ir atlikusi iespēja radīt zaudēto no jauna. Tieši tāpēc bērnam vai jaunam cilvēkam nāve nešķiet tik nopietns pārdzīvojums, kā cilvēkam gados. Strādājot ar cilvēkiem terapijā, vienmēr ir pārsteidzoši atklāt, cik viegli bērnībā tika uztverta kāda aiziešana no dzīves un cik smagi tas tiek pārdzīvots brieduma gados. Bērnam vai jaunietim pieder laiks – apstāklis, kurš sniedz krietni lielāku iespēju kaut ko atkal radīt no jauna. Tieši tāpēc bērnus bieži asociē ar nākotni, jo tieši viņi to aktīvi rada.

Tātad galvenais faktors zaudējumu pārvarēšanai ir laiks, kurš ir palicis mūsu rīcībā, lai zaudēto atjaunotu. Protams, apziņa ar grūtībām spēj aptvert, ka sirmā vecumā vēl ir atlicis kāds laiks radīšanai, bet, ja tā ir pacēlusies līdz garīgās apziņas līmenim, tad mūžīgā pastāvēšana sniedz solījumu par bezgalīga laika pastāvēšanu, kurā iespējams radīt un atjaunot jebko, ko vien vēlies! Te mēs redzam, ka spēcīgie cilvēki, kuri spēj pārvarēt nopietnus dzīves zaudējumus, saglabā sevī pārliecību par nākotni un viņiem pieejamo laiku. Tas ļauj radīt sākumā ilūziju, bet ar laiku jau realitāti par zaudējuma atgūšanu tādā vai savādākā veidā. Vājiem cilvēkiem paliek tikai pagātne, bet nākotne kļūst par tās nepārtrauktu atkārtojumu, nesot tālākos zaudējumus un ciešanas.

LAIKA RADĪŠANA UN NĀKOTNES RADĪŠANA – MŪSU PANĀKUMU PAMATS

Lai arī šādi padomi pēc smagu zaudējumu piedzīvošanas maz līdzēs kādam, kurš pārdzīvo bēdas, tomēr, iespējams, tiek atgādinās par pašiem dzīves pamatiem:

·        Piedzīvotais zaudējums nes sevī arī ieguvumus, un, lai cik nepieklājīgi tas liktos, būtu vērts tos uzskaitīt, atklāt vai varbūt pat sarakstīt uz papīra lapas;

·        Laiks ir bezgalīgs, un daudzos gadījumos tā ir pietiekoši pat esošajā pastāvēšanā, lai radītu, izveidotu, atjaunotu zaudēto;

·        Lai virzītos uz nākotni, nepieciešams pilnībā apzināties pagātni un notikušo un koncentrēties uz jauniem ieguvumiem.

Protams, daudziem vispirms vajadzēs atdalīt to pagātni, kas saistīta ar zaudējumu, pirms parādīsies nākotnes ieguvumi, tomēr arī tas ir iespējams, it sevišķi ar Dianētikas terapijas metodi. Katrs zaudējums atņem daļu no mūsu dzīvības spēka un enerģijas, tieši tāpēc tik grūti ir noticēt, ka nākotnē var slēpties arī kaut kas labs.

Te var līdzēt vienkāršs laika radīšanas vingrinājums, kurš nemanot, soli pa solim, sāks veidot vienkāršus nākotnes notikumus, nemanot ļaujot aiziet no pagātnes un sākt lūkoties pēc jaunām iespējām. Vingrinājuma principi ir vienkārši:

1)     Padomājiet par to, ko darīsiet rīt,

2)     Padomājiet par to, ko darīsiet parīt,

3)     Padomājiet par to, ko darīsiet aizparīt,

4)     Padomājiet par to, ko darīsiet pēc 3 dienām, kur Jūs būsiet?

5)     Padomājiet par to, kur jūs būsiet un ko darīsiet nākošnedēļ?

Šo vingrinājumu varat veikt, atkārtojot minētos uzdevumus, līdz atjaunosies pārliecība par nākotni un tās iespējamību. Iespējams, tas ļaus nomierināt satraukto prātu un pārslēgties no pagātnes vai tagadnes uz nākotnes iespējām!

Ja gadījumā nākotne, joprojām nav pieejama un tās pastāvēšanu iztēloties ir pārāk grūti, jūs vienmēr varat pieteikties bezmaksas konsultācijai, lai saņemtu atbalstu un saprastu, ko vēl varat darīt, lai atgūtos.

Lielisks instruments, lai atgūtu pārliecību par nākotni, ir arī grāmatā “Pašanalīze” pasniegtā pašizziņas metode.

Tikmēr šajā tumšākajā laikā es turpinu uzstāt un pārliecināt ikvienu, ka nākotne ir bezgalīgi brīnišķīga, un tajā slēpjas visi mūsu potenciālie ieguvumi, līdz kuriem mums vienkārši jāspēj nonākt!

Lai Jums tas arī izdodas!

Uzdzīvot par brīvu neizdosies - nāksies vien pelnīt!

Uh, dārgie sekotāji un nesekotāji! 

Ziema nāk, un mums vajadzētu sakārtot savu attieksmi pret finansēm, lai lauztu iesīkstējušos ieradumus dzīvot no algas uz algu.
Mans skolotājs L. Rons Habbards savā grāmatā "Pašanalīze" mums katram atgādina "Dzīvē vienīgā, patiesā izdzīvošanas garantija ir pārpilnība.” Tas nozīmē, ka mums kaut kas paliek arī pāri, bet pēdējo desmitgadi cilvēkus aicināja vai nu uzkrāt, vai izmantot kredītu/līzingu piedāvājumus. Ne viens, ne otrs nebūs risinājums, jo uzkrātos līdzekļus šobrīd apēd inflācija, bet līzingi/kredīti tikai liek pārmaksāt un atstāj maciņā arvien mazāku summu tēriņiem.
Kāds risinājums?
Jāiemācās investēt, jāveido papildus ienākumu avoti, jāpilnveido savu spēju nopelnīt nepieciešamos līdzekļus, bet te mums padomdevēju ir gauži maz!
Visus savus paredzējumus un prognozes esmu veidojusi uz zināšanām, kuras apgūstu un pielietoju jau vairāk nekā 20 gadus. Vērojot notiekošo, saprotu, ka šobrīd ir pats pareizākais laiks, lai ar tām plaši dalītos.
Man smagi redzēt, kā cilvēki atsakās ar labākas dzīves savu aizspriedumu dēļ, un nespēj izmantot tās priekšrocības, kuras viņiem sniedz nopelnītais.
Vēl vairāk - ne augstākā izglītība, ne finanšu konsultācijas un dažādi kursi nespēj pārvarēt idejas, kuras paliek iecementētas katrā kopš bērnības!
Ja jums nav izdevies pārkārtot savu dzīvi pandēmijas laikā, tad šobrīd ir pēdējais laiks to izdarīt!
Pastāv divi ceļi, kā rīkoties:
1) slinkais - pieteikties uz finanšu konsultāciju un tad jau darboties kopā, lai līdz ziemas sākumam pilnībā atgūtu kontroli pār savu finanšu situāciju. Spied uz linka
2) grūtais un sarežģītais - saņemt atsauci uz bezmaksas kursu un iegādāties materiālu, lai patstāvīgi tiktu skaidrībā ar savu esošo situāciju. Raksti uz [email protected]
Jums ir tiesības izvēlēties, man ir tiesības - piedāvāt! Tālākais jau ir katram paša lēmumus, jo augstākā brīvības izpausme ir izvēles brīvība.

Masu histērijas skarbākā izpausme – karš!

Gandrīz vairākas dienas klusēju un vēroju kaujas gan sociālajos tīklos, gan fiziskajā pasaulē. Sekojot Lafajeta Ronalda Habbarda garīgās attīstības ceļam jau vairāk nekā 20 gadus, esmu labi iepazinusi cilvēku reakcijas krīzes situācijās un konfliktu avotus. Nav nekādu šaubu, ka kara slavināšana un upuru pielūgšana, kurā iesaistās arvien lielāks cilvēku skaits, nekad nedos vērtīgāko, kas mums pieder - mieru!
Vēl 1950. gadā grāmatā "Dianētika: mūsdienu zinātne par garīgo veselību" Habards, atrodoties “aukstā kara” notikumu virpulī, rakstīja: "Cilvēks šobrīd stāv aci pret aci ar pieaugošo naidu, ar tik spēcīgiem ieročiem, ka pati cilvēce var izzust no zemes virsas. Nav problēmu šos ieročus kontrolēt. Tie eksplodē, kad cilvēks tiem pavēl eksplodēt. Problēma ir cilvēka kontrolē."

Viņš, protams, tad nezināja, ka šie vārdi būs aktuāli arī bēdīgajā 2022. gadā!
2021. gada nogalē es jau brīdināju savus lasītājus, ka nepielūdzamie Visuma likumi nosaka nākamajā gadā Briesmu stāvokli. Karu, kā šī stāvokļa izpausmi, man nepietika drosmes paredzēt, un varbūt arī nevajadzēja, tomēr visi soļi, kas minēti šajā rakstā https://www.annaspalidziba.com/lasamviela-grutiem-briziem/ joprojām ir izmantojami, pat ja apstākļi ir bargāki, nekā sākumā šķita.
Kara galvenais uzdevums ir iznīcība, turklāt to realizē abas tajā iesaistītās puses - gan uzbrucēji, gan tie, kuri aizstāvas. Abas puses noteikti iznīcina nākotni ne tikai sev, bet arī visiem apkārt, bet mūsdienu cieši saistītajā pasaulē - visai cilvēcei kopumā.

Katram no mums pašreiz ir grūti iztēloties savu nākotni, kā arī plānot un paredzēt, kas būs sagaidāms pat pēc mēneša, bet draudi ar "sarkano pogu" apšauba nākotnes pastāvēšanu pat uz nenosakāmi ilgu laiku. Saprātīgiem cilvēkiem jāapzinās, ka pievienošanās kara sludināšanai tikai pastiprina nākotnes iznīcības iespējamību.
Es gribu paziņot, ka karš noteikti ir abu pušu politiķu fiasko. Jā, jūs pareizi sapratāt, - abu pušu! Jo politiķu un/vai valstsvīru galvenais uzdevums ir pasargāt savas valsts iedzīvotājus no bīstamām situācijām, uzturot pārdomātas un sakārtotas attiecības ar saviem kaimiņiem, pat ja tie ir ne visai saprātīgi. Labas politikas uzdevums ir novērst konfliktus un saasinājumus, kas var apdraudēt visus valsts iedzīvotājus, bet notiekošais ir pilnīgi pretējs tam, ko mums vajadzētu pieprasīt.
Tas, ka daži manas mazās valsts pārstāvji popularizē kara attīstības ideju, liek aizdomāties, vai mūsu nelielajai nācijai vispār būs kāda cerība pastāvēt, ja mēs nespēsim apstādināt šo asinskāri.
Lielākā gudrība būtu atrast nevardarbīgus konfliktu novēršanas līdzekļus, kas ir augstākā saprāta darbības izpausme, uz kuru aicina arī šajā rakstā minētā grāmata. Acīmredzot sabiedrībai vēl nāksies iet ilgu ceļu, lai spētu pieņemt un atrast šāda veida risinājumus.
Sekojot pasaules notikumiem savā citā rakstā jau skaidroju, ka jebkura konflikta pamatā ir NEZINĀMA trešā puse (noklausīties video lekciju par to var šeit https://www.youtube.com/watch?v=MHS54EoNVoY&t=10s Var teikt, ka šobrīd šī nezināmā trešā puse, ir diezgan labi uztrenējusies, naidojot dažādas sabiedrības daļas un izraisot vardarbīgus konfliktus. Var secināt, ka vidusmēra cilvēks praktiski vispār neapzinās patiesos kara cēloņus, akli sekojot masu mēdiju piedāvātajai propagandai, nav svarīgi, kurā pusē viņš atrodas - varmākas vai upura.
Dianētikā ir rakstīts:

"Personīgo interešu prasības nevar būt tik augstas, lai pieprasītu visas cilvēces iznīcināšanu. Tas, kurš to pieprasītu, tas, kurš nemēģinātu to novērst visos iespējamos veidos, ir vājprātīgs. Karam NAV attaisnojuma!"
Es aicinu apzināties, ka ar mums joprojām manipulē, mūs mēģina sanaidot un piespiest risināt svešu politiķu cilvēku personīgās ambīcijas. Es aicinu runāt par mieru, aicināt uz mieru, uzsvērt MIERA svarīgumu. Es aicinu saprast, ka cieš ABAS iesaistītās puses, paust līdzcietību, paust atbalstu abu pušu vienkāršajiem cilvēkiem un, protams, palīdzēt katram, kurš atrodas nelaimē pēc savas rocības un iespējas, bet ar nodomu, lai iestātos miers.
Dianētikā ir rakstīts:
"Cilvēka galvenā cīņa nav cīņa ar cilvēku - tas ir vājprāts. Cilvēka pamata cīņa ir ar tiem faktoriem, kas apspiež viņu kā sugu un aizšķērso viņam ceļu uz augstākiem mērķiem. ... Tikai šobrīd cilvēks ir pietiekoši apbruņojies ar instrumentiem un zinātni, lai uzvarētu Visuma iekarošanā. Viņam nav laika ķildoties, nodoties dusmu lēkmēm un trīt mēles pāri žogam ar kaimiņiem, izmantojot atombumbas."
Jūsu miers, palīdzība, atbalsts un darboties spēja ir labākā atbilde jebkuriem apkārtējās vides draudiem. Lai pārvarētu bailes, nemieru un neziņu, kas rodas, klausoties pēdējo dienu jaunumus, var apgūt bezmaksas kursu krievu vai angļu valodā šeit "Kā pretoties bīstamai videi" https://www.volunteerministers.ru/training/solutions/overview.html
Buklets ar šiem datiem ir pieejams arī latviešu valodā.
Svarīgākais šobrīd ir saprast, ka joprojām nekas no tā, uz ko mūs aicina valstsvīri, neatrisinās esošo situāciju. Sekojiet sev, klausiet sev un vērojiet notiekošo ar vēsu prātu un skaidru skatienu. Tas ir pats labākais ieteikums, kuru es varu jums dot, neskaitot visus iespējamos kursus, literatūru un konsultācijas.
Piesakieties bezmaksas konsultācijai: https://www.annaspalidziba.com/bezmaksas-konsultacija/

Iegādāties grāmatas "Dianētika: mūsdienu zinātne par garīgo veselību", bukletu "Kā risināt konfliktus" var šeit https://www.annaspalidziba.com/gramatu-veikals/ Visa literatūra pieejama arī krievu un angļu valodās.  

2022 - mūsu nākotnes glābiņš vai gals?

Apjukums - krīzes situāciju pamats jeb DOMĀ PATS

Apjukuma pamatā ir nepārtrauktas pārmaiņas. Tiklīdz mēs pieņemam vienu risinājumu kā pamatu savai rīcībai, tā uzreiz spēles noteikumi tiek mainīti, liekot no jauna pārvērtēt savas darbības pamatus. Diemžēl valdība, kas pašreiz vada valstī, šķiet diezgan profesionāla nestabilitātes un neskaidrības radīšanā, kas paralēli vispārēji smagajai situācijai ar saslimušajiem un strauji kāpjošo inflāciju, sagrauj pārliecību un padara dzīvi īpaši grūtu.

https://www.volunteerministers.org/training/investigations/overview.html

Nomāktības apburtais loks jeb mūsdienu cilvēka "dabiskais" stāvoklis

Nomāktības apburtais loks jeb mūsdienu cilvēka "dabiskais" stāvoklis

Kamēr turpinās vispasaules cīņas pret korona vīrusu, kopējais sabiedrības noskaņojums turpina pasliktināties. Arvien vairāk cilvēku sajūt nomāktību, nevēlēšanos neko darīt un zaudē ticību savām iespējām mainīt esošo situāciju. Šis raksts nebūs gluži padomu saraksts, kā rīkoties krīzes situācijā. Šoreiz vēlos aplūkot slēptu nomāktības un bieži vien pat slimības izraisošu cēloni, kas saistīts ar konkrētu personību atrašanos mūsu dzīvē.

L. Rons Habards savu cilvēka dabas pētījumu laikā atklāja īpatnēju mehānismu, kas veicina stresa situāciju, saslimšanu, nopietnu kļūdu un neveiksmju parādīšanos indivīda dzīvē. Mūsdienās to attiecina uz tādiem jēdzieniem kā "enerģētiskie vampīri", "toksiskās personības" un citiem noteikta tipa cilvēku apzīmējumiem. Kaut arī meklēt vainīgo ir vieglākais ceļš, kā attaisnot savas neveiksmes, pat piedēvējot kādam šādu nozīmi savā dzīvē, diez vai tiks pārtraukta neveiksmju rinda. Neviena problēma nepazudīs, kamēr netiks apzināti visas tās sastāvdaļas.

Draugi, ar kuriem kopā mēs pārtopam par svešiem sev un citiem

Katram dzīvē ir bijusi kāda personība, kuru satiekot strauji mainās gan esošie uzvedības modeļi, gan vide. Galvenais jautājums - uz kuru pusi pagriežas dzīve? Vai tā kļūst labāka, vai sākas cilvēka degradācija?

Noteikta tipa cilvēki, kurus L. Rons Habards nosauca par apspiedošām personībām, atstāj uz citu dzīvēm ilgi paliekošu nospiedumu - nomāktības un sagrautu sapņu sajūtu, kā arī neveiksmju un veselības problēmu rindu. Visas šādu cilvēku īpašības ir uzskaitītas grāmatā "Saentoloģija: Jauns skats uz dzīvi" un bukletā "Apspiešanas iemesls", tāpēc iztirzāt tās atsevišķā rakstā nebūtu nepieciešams. Katrs var izanalizēt savu dzīvi, lai secinātu, kādu cilvēku tuvums ir sekmējis izaugsmi un emocionālo labklājību vai tieši pretēji - atstājis postošu ietekmi. Galvenais faktors, kas ļauj atpazīt šādu cilvēku klātbūtni, ir mūsu ētisko vērtību degradēšanās, veselības pasliktināšanās un neveiksmju periods.

Savā rakstā vēlos aprakstīt tos apstākļus, kas ļauj šiem cilvēkiem mūs šādi ietekmēt, jo daudzi var apspiest un slikti pret mums izturēties, bet ne vienmēr tas atstās uz dzīvi postošu iespaidu.

Cilvēks pats sev soģis

Atšķirību starp antisociālu un sociālu personību nosaka nodoms jeb mērķis, ar kādu kāds rīkojas. Sociālā cilvēka vēlme ir palīdzēt citiem, kamēr antisociāls indivīds palīdzības idejai netic, saredz tajā slēptus draudus vai izmanto "palīdzībai" tādus līdzekļus, kas visdrīzāk kaitēs, nevis uzlabos sabiedrību vai atsevišķa cilvēka dzīvi. Tieši tāpēc atteikšanās no reiz pieņemtajiem ētiskajiem principiem, paslēpes ar sirdsapziņu un vieglprātīgā attieksme pret likumiem un vispārpieņemtajām normām padara cilvēku vāju un neaizsargātu pret apspiedošu ietekmi, jo neviens sevi nesoda tik spēcīgi kā pats indivīds, ja vien viņš nav antisociāls. Vistīrākie nodomi, būdami nodoti un izkropļoti apkārtējās vides spiediena rezultātā, pārvēršas par vainas, sevis nosodījuma un pašpārmetumu gūzmu, ko itin veikli izmantos tuvumā esoša antisociālā personība. Tāpat kā izvarotāji nopratināšanas laikā bieži vien vaino savus upurus izaicinošā un pavedinošā uzvedībā, arī antisociāla personība nepiekāpīgi norādīs uz apstākļiem, kāpēc esat pelnījuši no viņu puses kritisku un noniecinošu attieksmi. Ētisko standartu uzturēšana, godīga un taisnīga attieksme pret apkārtējiem un savu ideālu nenodošana ir katra cilvēka lielākais spēks un aizsardzība no dažādiem indivīdiem, kuri mēģina parazitēt, izmantojot personiskās vājības.

Protams, morāles un ētikas jēdzieni ir neskaidri un apstrīdami, taču katrs cilvēks ir spējīgs novilkt robežas, kurās izvērtēt savas rīcības labvēlīgo vai postošo ietekmi.

Nezināšana ir nebrīva cilvēka pazīme

Mūsdienu informatīvajā laikmetā, šķiet, nezināšana nav iespējama. Tomēr kopējais informatīvais troksnis viegli nomāc patiesību, kas pazūd dažādos un pretrunīgos viedokļos. Tāpēc patiesas informācijas pieejamība, uzticami informācijas avoti un spēja savienot teoriju ar reālo dzīvi ir ārkārtīgi svarīgi katra cilvēka panākumiem un laimei. Baumas, nepatiesu ziņu izplatīšana, iebaidīšana un negatīvi komentāri par iespējamo notikumu gaitu ir galvenais antisociālas personības sarunas temats. Protams, dažkārt šis cilvēks spēj sevi pasniegt kā autoritāti kādā jomā vai atsaukties uz autoritāriem avotiem. Bet vai tad Covid -19 gadi mums visiem nav jau pierādījuši, ka autoritātes bieži vien ir tikpat nezinošas kā vidusmēra pilsonis, bet "it kā uzticamie informācijas" avoti bez sirdsapziņas pārmetumiem izplata melus. Esiet zinoši, pārbaudiet teikto, pārliecinieties paši savām acīm, vērojiet apkārtesošo dzīvi nevis Instragram kontos, bet gan sev apkārt. Digitālā pasaule ir daudzus iemācījusi uzticēties attēlam vairāk nekā savām acīm, bet, vai tad kāds vēl nezina, cik viegli ir izveidot nereālas bildītes, kas vispār neatbilst patiesībai? Krāpnieki, viltvārži un manipulatori iedzīvojas uz vientiesīgu cilvēku rēķina, bet vientiešus veido nezināšana, nevēlēšanās iedziļināties un vāja reālās dzīves pieredze. Intelekts nav pazīme, kas atšķirtu personību tipus, tas pietiekošā mērā var piemist vai nepiemist gan sociālai, gan antisociālajai personībai. Tieši tāpēc augsts intelekts, ar kuru kopā nāk ļauni nodomi, spēj nodarīt milzīgu postu visai cilvēcei, ko pierāda vispārējais civilizācijas stāvoklis šobrīd. Ikviens zina, kā rīkoties pareizi, bet dara nepareizi vai pa roku galam. Pie varas esošas antisociālās personības aiz sevis vēsturē ir atstājušas karus, sagrautas civilizācijas, iznīcinātas nācijas un izpostītas kultūras. Visdrīzāk tas noticis tāpēc, ka viņu tuvumā atradās vāji, nezinoši un jau pagrimuši indivīdi, kas nespēja pretoties acīmredzamajam ļaunumam.

Stabilu datu trūkums ļauj cilvēku viegli novest apjukumā, jo vispārējs haoss un nestabilitāte ir galvenais apspiedošas personības ierocis, kas ļauj viegli novērst apkārtesošo skatienus no patiesā nepatikšanu avota, padarot par tādiem pilnīgi nevainīgus cilvēkus. “Raganu medības”, kurās cilvēki tiek padarīti par vainīgiem nevis rīcības, bet gan īpašību dēļ - vai tā būtu ādas krāsa, tautība, dzimums vai seši pirksti uz rokas - norāda uz antisociālās personības klātbūtni. Te būtu jāpievērš uzmanība šādu apgalvojumu izplatītājiem vairāk, nekā tiem, kas to ietekmē, uzsāk nosodījuma kampaņas.

Katrs gadsimts nes sev līdzi savu aizspriedumu un māņticības sarakstu, kas padara apkārtējo pasauli par nežēlīgu un bīstamu vietu, bet tikai nezināšana ļauj sabiedrībai tiem noticēt.

Spēja izteikties ir lielākā cilvēka brīvība

Savos darbos L. Rons Habards ne reizi ir minējis, ka “saskarsme ir visu problēmu šķīdinātājs”. Atklāta saruna, pareizs vārds pareizā brīdī, aizrādījums, spēja aizstāvēt un pamatot savu viedokli, kā arī atteikt – pateikt “nē”, kad nepieciešams, ir lielisks ierocis pret apspiedošo personību, grupu un pat nomācošiem apstākļiem. Vēl nekad 21. gadsimts nav mums spējis atklāt, cik ļoti antisociāli cilvēki baidās no atklātas viedokļu izpausmes, kā tas ir redzams šobrīd. Vārda brīvība būs pirmā, kas cietīs no antisociālas personas klātbūtnes. Bailes par to, ka cilvēki spēs ieklausīties teiktajā, ka meli tiks atklāti citiem un patiesība nāks gaismā, padara antisociālo personību par lielāko pretinieku pret sava viedokļa paušanu.

Spēja pateikt “nē” brīžos, kad kāds mēģina uzspiest degradējošas vērtības, izteikt nosodījumu neētiskai uzvedībai un atklātā sarunā aizrādīt par baumošanu un nepatiesas informācijas izplatīšanu bieži paglābs kādu no ilgstoša neveiksmju perioda turpmākajā dzīvē. Saskarsme ir lielisks ierocis, tāpat kā saskarsmes pārtraukšana ar kādu, kura nodomi nav tīri, bet rīcība vairāk kaitē, nekā palīdz. Nav nepieciešams nepārtraukti iesaistīties spēlē par to, kuram ir taisnība, bet kuram nē. Ignorējiet apspiešanas mēģinājumus, pārtrauciet ciešu kontaktu ar antisociālas īpašības izrādošu cilvēku, un jau paliks vieglāk. Pastāv lieliski kursi, kuri palīdz apgūt iemaņas gan pateikt nē, gan mierīgi reaģēt uz aizskarošiem komentāriem un piezīmēm. Ja tādi ir nepieciešami, droši rakstiet!

Es aicinu izveidot savas vērtības un pieturēties pie tām, izglītoties, spriest pašiem un pretoties apspiešanai, atmaskojot tās melīgo seju.

Lai noskaidrotu, kurš tieši spēlē šo lomu Jūsu dzīvē, rakstiet uz [email protected] un piesakieties attālinātai konsultācijai. Tā ir pieejama bez maksas.

Ja gribat izpētīt visas antisociālās personības īpašības, iegādājieties grāmatu “Saentoloģija: Jauns skats uz dzīvi”. Pasūti to tiešsaitē: https://www.annaspalidziba.com/gramatu-veikals/params/category/0/item/710092/

Ja vēlaties iepazīt šo tēmu dziļāk, rakstiet un nosūtīšu atsauci uz bezmaksas tālmācības kursu "Apspiešanas iemesls”:

https://www.annaspalidziba.com/kontakti/

2021.gada izaicinājumiem

VĒLMES UN VĒLĒŠANĀS

Gada beigas ir laiks, kad pārdomājam izdarīto un plānojam nākotni. Aizmiedzot acis, mēs kā bērnībā klusi ievēlamies vēlēšanos, kas, kā ceram, atrisinās visas mūsu bēdas un padarīs laimīgus. Dzīve mūs ir iemācījusi, ka ne visas vēlēšanās piepildās, bet dažas no tām piepildās tik „precīzi”, ka kļūst par posta un nelaimju cēloni. Kas ir tas spēks, kas realizē ideju dzīvē? Kas tas par mehānismu, kas padara domu par tik spēcīgu un ietekmīgu? Dažādas garīgās skolas un metodikas nepārtraukti runā par to, ka domāt vajag pareizi, gaiši un pozitīvi, un tad arī viss notiks. Kā gan tas nākas, ka pat gaišās un labās domas dažkārt mūs nespēj pasargāt no nelaimes? Vajadzētu ieskatīties domu labirintos un noslēpumos, lai dalītos šajā rakstā ar visiem tiem cēloņiem, kas nosaka mūsu vēlmes un vēlēšanās. Gada beigām jābūt lieliskam un pārliecinošam jaunas un gaišākas dzīves sākumam, kurā tiek izslēgtas jebkādas iespējamās pagātnes kļūdas. Vajadzētu apgūt vismaz vienkāršākos likumus savu vēlmju kontrolei un vēlēšanās piepildījumam. Šoreiz šie likumi tiks apskatīti no pavisam jaunas reliģiski filozofiskās sistēmas – Saentoloģijas viedokļa.

 

Kas ir vēlēšanās?

Dzīvē mēs redzam, ka ne viss, kas ienāk prātā, tūlīt pat pārtop par realitāti. Šķiet, ir kāds īpašs domas veids, kas nodrošina šī mistiskā procesa norisi. Mēs esam lasījuši, ka šādai domai ir jābūt pozitīva apgalvojuma veidā (afirmācija), ka tai jābūt vizualizētai (vizualizācija), vai arī tai jābūt apveltītai ar ticības spēku. Saentoloģija vārdu izvēlē ir precīza un sauc šādas vēlēšanās par postulātiem. Lūk, kā tas tiek skaidrots ar L. Rona Habarda vārdiem:

Postulāts (lietvārds): slēdziens, lēmums vai secinājums, kuru pieņem pats indivīds, balstoties uz savu pašnoteikšanos un pagātnes zināmajiem vai nezināmajiem datiem. Postulāts vienmēr ir apzināts. To pieņem indivīds datu izvērtēšanas rezultātā vai impulsīvi bez jebkādiem pieejamiem datiem. Tas atrisina pagātnes problēmas, pieņem lēmumu saistībā ar tagadnes problēmām vai novērojumiem vai izveido uzvedības modeli nākotnei.

Postulēt (darbības vārds) izdarīt slēdzienu, nolemt, atrisināt problēmu, izveidot darbības modeli nākotnei vai likvidēt pagātnē pieņemto modeli.

Šāda veida doma noteiks mūsu uzvedību, attieksmi pret lietām un veidu, kā mēs risināsim problēmas. Mūsu lēmumi savērpjas bezgalīgā iespēju tīklā, nosakot realitāti, ko piedzīvojām, uztveram šobrīd un piedzīvosim nākotnē.

Slavenais kvantu fizikas „dubultejas” eksperiments, kurā zinātnieki novēroja atoma sastāvdaļu – elektronu uzvedību, pierādīja, ka cilvēka kā dzīvas būtnes lēmums nosaka to, par ko pārtaps šī matērijas sastāvdaļa. Izrādās, tā var pastāvēt gan kā daļiņa, gan kā vilnis, pie tam izvēli izdara vērotājs jeb cilvēks. Iespējams, mēs dzīvojam gadsimtā, kurā zinātne beidzot pilnībā pierādīs cilvēka domu spēka nozīmi realitātes veidošanā. Zinātāji iesauksies: „Beidzot!”, jo cik tad var gaidīt, lai tiktu apzināts tas, ko garīgās skolas un reliģijas jau ir zinājušas gadsimtiem ilgi. Tomēr pārsteidz nevis šie atklājumi, bet gan fakts, ka, gadsimtiem ejot, cilvēce cikliski zaudē savas zināšanas, lai varētu tās „atklāt” no jauna.

Arī Saentoloģijā nestāsta neko jaunu par vēlmju piepildījumu, tomēr tajā ir sīki skaidrotas daudzas dažādu domu izpausmes, mehānismi, kad un kā tās realizējas, un veidi, kā atšķetināt domu tīklu, kas nepārtraukti ietekmē un veido cilvēka dzīvi. Laika gaitā uzkrājoties, mūsu vēlmes bieži vien nonāk konfliktā viena ar otru, radot arvien sarežģītākas problēmas to saimniekam. Šīs pretrunas, kas atrodamas katrā no mums, arī ir to daudzo un dažādo metodiku cēlonis, kas veido visu plašo padomu klāstu par to, kā pareizi jādomā.

 

Kāpēc mēs kaut ko vēlamies?

Saskaņā ar postulāta skaidrojumu, mēs vēlamies kaut ko, lai ar tā palīdzību atrisinātu kādu problēmu. Lai arī ir tik daudz pamācību par to, kā panākt vēlamo, daudz mazāk tiek pievērsta uzmanība mērķim – kāpēc mēs kaut ko vēlamies. Sens maģisks likums runā par to, ka vēlēšanās pašas par sevi ir nenozīmīgas. Daudz svarīgāks ir mērķis, ar kādu tās tiek radītas. Saentoloģijā tiek uzsvērts tieši mērķa nozīmīgums vēlmju veidošanā. Lai arī nepastāv konkrēta tabula ar norādītajiem mērķiem un saistītiem postulātiem, apgūstot dažus no materiāliem, var izšķirt vairākus mērķu veidus, kas ietekmē postulāta veidošanu:

 

Vēlēšanās, lai piepildītu sveša cilvēka sapni

Šis ir ārkārtīgi izplatīts cēlonis, kāpēc cilvēks kaut ko savā dzīvē vēlas. Protams, ka pārsvarā lielāko lomu šāda sapņa realizēšanā spēlē vecāki, tomēr, saskaņā ar Saentoloģiju, ļoti bieži tie var būt arī labi draugi un paziņas, kuru sapņus mēs neapzināmi cenšamies realizēt savā dzīvē kā savējos. Grāmatā „Saentoloģija: domas pamati” L. Rons Habards raksta par trīs visumiem: visiem kopējo fizisko visumu, cita cilvēka visumu un paša visumu. Tuvinieka nāve un mūsu nespēja viņam palīdzēt, uzmanības trūkums no vecāku puses un paša neveiksme var likt cilvēkam noliegt savu visumu un sākt pastāvēt cita cilvēka visumā. Tādu pieņemto visumu jeb personību (skatupunktu) Saentoloģijā sauc par veilansu. Kāpēc to ir svarīgi zināt, pieņemot lēmumus? Tāpēc, ka viens no likumiem skan tā: „Jebkura visuma radītāja postulāti „darbojas” tikai viņa paša visumā.” Vienkārši runājot – tas, kas likās labi mammai vai tētim, dēlam vai meitai vairs tik labi neliksies. Postulāti, kas pārņemti no sveša cilvēka visuma, mūsu dzīvē nedarbosies. Viens no labākajiem piemēriem ir TV pārraides, kas nepārtraukti mums stāsta par to, cik jauka ir viena vai otra cilvēka dzīve, liekot vēlēties kaut ko, kas pieder pieminētajiem varoņiem. Tomēr, lai arī cik spēcīgi un neatlaidīgi mēs vēlētos būt par prezidentu, Madonnu vai Bilu Geitsu, šīs vēlēšanās tā arī nepiepildās tieši tāpēc, ka patiesībā tās neatbilst mūsu patiesajam dzīves mērķim un līdz ar to nedarbojas mūsu visumā.

Secinājums: nevēlies kaut ko tikai tāpēc, lai līdzinātos citiem. Daudz svarīgāk ir vēlēties kaut ko, kas atbilst tavai sūtībai un dzīves mērķim.

 

Vēlēšanās par spīti kādam

Arī šāda vēlēšanās ir saistīta ar citu visumu, tikai izpaužas kā noliegums vai salīdzinājums. Parasti šādi postulāti skan kā: „Es nekad nebūšu tāds, kā…” vai „Es būšu labāks, skaistāks, utt. par …” Sen zināms, ka nolieguma forma ierobežo, jo liek atteikties no sava spēka daļas. Šāda vēlēšanās, ja tā ir saistīta ar noteiktu cilvēku, tūlīt pat iekļaus arī visu viņa spēju un iemaņu noliegšanu. Arī salīdzinājums tūlīt pat ierobežo mūsu rīcību un liek slimīgi uztvert jebkuru neveiksmi. Ja mēs apgalvojam, ka (1) nebūsim kā Pēteris vai (2) būsim labāks par Pēteri, tad šādā lēmumā tūlīt pat iekļaujas tas, (1) ka mēs nevarēsim tik labi vadīt mašīnu kā Pēteris vai (2) ka mums noteikti vajadzētu pārspēt Pēteri, braucot par viņu ātrāk vai pērkot labāku un jaunāku mašīnu. Saentoloģijā šādu lēmumu sauc par aprēķinu – neracionāls vērtējums vai postulāts, kas liek cilvēkam pastāvīgi atrasties noteiktā stāvoklī, lai gūtu panākumus. Aprēķins var nozīmēt, ka cilvēkam citus jāizklaidē, lai viņš izdzīvotu. Dažāda veida aprēķini ārkārtīgi sarežģī cilvēka dzīvi, veidojot problēmas, uztraukumus un pārdzīvojumus. Tās ir vēlēšanās, kuru piepildījums kļūst mums par apgrūtinājumu un izraisa nožēlu.

Secinājums: nevēlies kaut ko par spīti vai lai kādam kaut ko pierādītu. Tev nav vajadzības būt no kāda atkarīgam. Vēlies kaut ko SAVAI dzīvei un SEV.

 

Absurdas vēlēšanās

Parasti par absurdu tiek uztverts kaut kas, kas ir atrauts no īstenības. Ikdienā šādas vēlmes mēs nosaucam par nereālām un iluzorām. Tomēr apgalvojumi bieži tiek attiecināti arī uz jaunām idejām, kas pirmajā mirklī šķiet pārdrošas, tomēr ar laiku tiek realizētas, ja vien kādam pietiek uzņēmības un spēka stāvēt pretī apkārtējo nievām un šaubām. Tieši tāpēc cilvēki šādas idejas skaļi neizsaka, baidoties no negatīvās attieksmes. Tomēr ir gadījumi, kad cilvēku šaubas par kāda postulāta realizēšanu ir pamatotas. Tā kā Saentoloģijā tiek izmantota eksakta pieeja garīgām tēmām, tajā pastāv loģiku un aksiomu virkne, kurā ir atrodami apgalvojumi arī par postulātiem. Lūk, kā skan dažas loģikas, kas izskaidro mums absurdas vēlēšanās nepiepildāmību:

 

16. loģika: Pirms abstraktu postulātu varēs uzskatīt par derīgu pielietošanai, to nepieciešams pārbaudīt tajā visumā, kurā tas tiks izmantots, un tad pievienot pie tām lietu kategorijām, kuras var sajust, izmērīt vai pieredzēt šajā visumā.

 

18. loģika: postulāts ir tik vērtīgs, cik tas ir pielietojams.

 

Tātad, ja kāds izveido postulātu vai vēlēšanos, kuru nav iespējams pārbaudīt fiziskajā visumā, tad diez vai tas realizēsies. Pārsteidzoši ir tas, ka savā personīgajā visumā cilvēks var ievēlēties, kas vien viņam ienāk prātā: rozā ziloni, papīra mašīnu, kas lido pa gaisu, un vēl citus pārsteidzošus brīnumus. Mūsu iztēle ļauj mums savai vīzijai pievienot visas sajūtu uztveres, kas ir pieejamas reālajā dzīvē, turklāt ideja prātā tiek atveidota vienā acumirklī. Tomēr, kad vēlamies kaut ko fiziskajā visumā, mums nākas ievērot tā likumus. Rozā zilonis var būt ir iespējams, ja mēs to nokrāsojam ar krāsu, šo krāsu vajadzēs pirkt un kaut kur nāksies sameklēt to ziloni, kuru varēs nokrāsot. Arī papīra mašīna ir iespējama, tomēr diez vai tajā varēs iesēsties kāds dzīvs pasažieris.

Šī nespēja atšķirt visumus, kurā realizējam savas vēlmes, iespējams, ir arī krīzes cēlonis, kad savās vēlmēs neiekļāvām daudzus vienkāršākos ekonomikas aprēķinus un tirgus likumus, bet gluži kā bērni, vēloties konfekti, stiepāmies pēc banku kredītiem, lai dabūtu kāroto. Daudzu postulātu realizēšana netika pārbaudīta ilgākā laika periodā, aizmirstot, ka fiziskā pasaule ir pakļauta nepārtrauktām pārmaiņām, un nemēģinot pielāgot izdevumus saviem ienākumiem.

Tādējādi mēs varam novērot, ka arī absurdas vēlēšanās var piepildīties, bet diemžēl ne uz ilgu laiku, jo tās nav pielāgotas esošajai situācijai un pastāvošajiem likumiem.

 

Secinājums: viss ir iespējams, ja saskaņojas esošajiem likumiem. Pirms vēlies, izpēti, kādus apstākļus tev būtu jāņem vērā, lai realizētu savu pārdrošo sapni!

 

Anna Krumholce

Ir pienācis laiks cīnīties par pašu labāko draugu – sevi!

Jautājums par izdzīvošanu arvien vairāk pārņem mūsu prātus. Saskaroties ar dzīves grūtībām ne viesiem pietiek spēka ar tām cīnīties. Un kā mainīt domāšanu, ja tās melnās un nelabās domas pašas nāk galvā tā, ka ne atkauties?

Amerikāņu filozofs L. Rons Habbards savā grāmatā „Pašanalīze” raksta: „Dzīvē vienīgā, patiesā izdzīvošanas garantija ir pārpilnība.” Par kādu pārpilnību var iet runa, ja jādzīvo no mutes rokā? Pārpilnības jēdziens ne vienmēr ietver sevī tikai naudu, ko varam nopelnīt. Tas ir arī saistīts ar zināšanām un iemaņām, kuras esam guvuši, ar draugiem, kas mūs atbalsta, un ar dzīvības spēku, kas mums piemīt un ļauj pārvarēt grūtības. Šīs ir tās galvenās lietas, kas būtu jākrāj un jāvairo, lai nodrošinātu sev izdzīvošanu – spēju turpināt pastāvēt laikā un telpā. Tāpēc, saskaņā ar L. Rona Habbarda vārdiem: „Cilvēks izdzīvo tik ilgi, kamēr viņš ir uzticīgs sev, savai ģimenei, saviem draugiem un seko Visuma likumiem..”

Katrs ir iespējams pamanījis, cik daudz enerģijas un spēka mums dod panākumi, uzvaras, atzinība un sasniegumi! Cik liela ir laimes sajūta, kad izdodas iecerētais! Šie visi mazie mirkļi ir mūsu dzīvības spēka krātuves, kas sapurina tad, kad zaudējam cerību, iedvesmo, kad nolaižas rokas, un liek turpināt iesākto, neskatoties ne uz ko!

Dzīves laikā mēs uzkrājam zaudējumus, neveiksmes un sarūgtinājumus. Ar katru kļūdu zūd mūsu pārliecība, ar katru satricinājumu samazinās dzīvības enerģijas spēks. Sabiedrības masu mēdiju spiediens un atsevišķu cilvēku negodīgums spiež mūs atteikties no cerības un ideāliem, jo tām tāpat nav īstas jēgas. Šī atteikšanās un samierināšanās arī ir galvenais cilvēka sakāves iemels – kad viss vienalga, tad ar viņu var darīt jebko. Šādu stāvokli var nosaukt par apātiju un diez vai cilvēks, atrasdamies šādā situācijā, sāks kaut ko darīt, lai ko mainītu. Tomēr dzīvības spēks joprojām pastāv arī viņā, galvenais tikt tam klāt un to atbrīvot. Grāmatas „Pašanalīze” mērķis ir tieši šāds: „Pieņemsim, ka mums ir cilvēks, kurš ir saglabājis savu spēju domāt un kuram ir bagātīga pieredze. Pieņemsim, ka mūsu sirmgalvji spētu domāt ar jaunības entuziasmu un vitalitāti, un vēl viņiem būtu pieejama visa viņu pieredze. Vecums saka jaunībai: „Tev nav pieredzes!”, bet jaunība saka vecumam: „Tev nav iztēles, tu nespēj pieņemt vai pat aplūkot jaunas idejas!” Acīmredzot ideālais izkārtojums būtu tāds, kurš vienlaicīgi apvienotu gadu gaitā uzkrāto pieredzi, jaunības vitalitāti un iztēli.”

Tas nav tāls un nesasniedzams mērķis. Grāmata „Pašanalīze” ir izstrādāta tādā veidā, lai katrs, kurš uzdrošinās mesties sevi izzināšanas piedzīvojumā, spētu to paveikt. Tai ir pievienots īpašs sajūtu uztveru disks, kas ļauj izmantot visas mūsu atmiņas iespējas, vienlaicīgi uzlabojot uztveri, reakcijas ātrumu un iespaidojot mūsu maņu kvalitāti. (te diska attēls)

Apbruņojoties ar šādu ieroci, kas vienmēr ir mums piederējis, bet nekad nav tā īsti izmantots, problēmu risinājumu ātrums strauji pieaug un kļūst arvien efektīvāk, nepastarpināti iespaidojot mūsu ikdienas dzīvi. „Pašanalīze” ir atgriezusi daudziem cilvēkiem cerību, darbu un dzīves mērķi. Laiks dalīties ar šo brīnišķīgo metodi arī ar citiem!

„Vai jūs varat atcerēties dienu, kad bijāt jaunāks, pamostoties atklājāt spožas rasas pilienus, kas vizuļoja saulē un koku lapās, un ieraudzījāt zeltainas saules spožumu, kas spīdēja pār laimīgo pasauli? Vai jūs atceraties, cik tā kādreiz bija brīnišķīga un jauka? Pirmais skūpsts? Patiesas draudzības siltums? Tuvība mēnesnīcas pastaigā?”

Ja arī tas viss ir zudis zem pelēkās ikdienas un drūmo neveiksmju plīvura, „Pašanalīze” ļaus katram to atkal pārdzīvot un atgūt. L. Rons Habbards saka: „Atjaunojiet indivīdam pilnīgu apziņu, un jūs atjaunosiet visu viņa dzīves potenciālu.”Patiesi, ir pienācis laiks izmantot visas mūsu spējas un ideālus, lai nodrošinātu savu un savu bērnu pastāvēšanu.

„Mērķis ir uzvarēt. Kad kāds zaudē pārāk daudz un pārāk bieži, uzvaras iespēja šķiet pārāk neiespējama, lai censtos. Un viņš zaudē. Šis cilvēks tik ļoti pierod pie zaudējuma, ka turpmākās attīstības vietā koncentrējas tikai uz zaudēšanu.”

 

Dzīve pagātnes cietumā

Dzīve katram rit savu gaitu. Arī kādam vīram, kurš katru dienu gāja uz darbu un tad mājās atpakaļ pie ģimenes. Nu, iedzēra dažreiz, uztaisīja kādu skandālu. 

Tā nu sieva cieta, cieta, līdz izlēma un pameta viņu. Dzīves rutīna sabruka kā kāršu namiņš, un aiz bēdām vīrs sāka dzert, tā pa nopietnam! Mocīja vientulības un zaudējuma sajūta… Sākās meklējumi, grāmatas, tantiņas. Dzeršana turpinājās, jo vēlēšanās aizmirsties un nejust sāpes palika. Nebija nekādu sajūtu – tikai pilnīga vienaldzība un apātija.

Tad arī sākās slimības. Dakteri tak arī saka, ka visas slimības no stresa. Divpadsmitpirkstu zarnā atvērās čūla. Tā nu 1993. gadā vīrs nokļuva slimnīcā, kur kāds jauns ārsts viņam pateica: „Zini, ir iznākusi jauna grāmata: „Dianētika”, palasi viņu un uzzināsi par sevi daudz ko interesantu.”

Lūk, tā arī sākās piedzīvojums! Grāmata tika izlasīta trīs reizes, tas turpinājās ar aprakstītās metodikas pielietošanu, kas beidzās ar jaunu atdzimšanu, kad beidzot notika atbrīvošanās no senajām pagātnes sāpēm. Visas ciešanas, sāpes un bailes izgaisa kā dūmi. Atgriezās spēja gūt prieku no dzīves un izvairīties no neprāta.

Tas ir tikai viens no stāstiem, kas turpina klejot no mutes mutē, kopš šīs grāmatas izdošanas brīža, kad 1950. gada 9. maijā „Dianētika: mūsdienu zinātne par garīgo veselību” kļuva par pārdotāko grāmatu ASV.

Kas ir Dianētika?

Dianētika ir grieķu vārds, kas tiek tulkots kā dia – caur un nous – saprāts jeb „caur saprātu” vai „ar saprāta palīdzību”. Tā ir metodika, kas apraksta tos likumus, uz kuru pamata darbojas mūsu prāts, neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam, vai nē. Daudzi no mums ir manījuši, kā mūsu domāšana ietekmē dzīves kvalitāti. Eksistē daudzas anekdotes par optimista un pesimista skatupunktiem. Tomēr ne visi zina par tiem mehānismiem, kas ir šo domu vai skatupunkta pamatā. Dianētika ļoti labi šos mehānismus izskaidro tā, lai katrs cilvēks varētu sakārtot savu domāšanu.

Pagātne ir kā ēna, kas pārklāj mūsu rīcību un lēmumus – tas ir Dianētikas pamatprincips. Dzīvē tas izpaužas, kā mūsu darbības, kuras nākas nožēlot, sarežģītās attiecības tuvinieku starpā, pēkšņas dusmas sīkumu dēļ, neizskaidrojamas sāpes bez noteikta iemesla, nespēja saņemties, lai pārvarētu grūtības, un vēl daudzas citas nevēlamas reakcijas.

Kaut arī liekas, ka iemesls tam ir tagadnes apstākļos, patiesais cēlonis gandrīz vienmēr paliek apslēpts. Tieši tāpēc problēma turpina pastāvēt! Cilvēkā pašā mīt kaut kāds spēks, kas arvien no jauna liek rīkoties kļūdaini un nonākt sen zināmajā situācijā. 

Saruna – labākais veids, kā palīdzēt.

Metode, kas aprakstīta grāmatā „Dianētika: mūsdienu zinātne par garīgo veselību”, balstās uz vienkāršu sarunu cilvēku starpā. Tās autors L. Rons Habbards raksta: „Jebkurš saprātīgs, vidēji neatlaidīgs cilvēks, kam ir apņēmība šo grāmatu izlasīt pilnīgi, varēs kļūt par Dianētikas praktizētāju.”

Tā arī ir grāmatas būtība, dot ikvienam cilvēkam iespēju palīdzēt sev un saviem tuvākajiem, sakārtot domas un tikt pāri zaudējumiem un neveiksmēm. Tieši tāpēc Dianētika kā grāmata tiek iedalīta 3 daļās, kurā trešā daļa tiek pilnībā veltīta metodikas aprakstam un pielietojumam.

Pareizi uzdoti jautājumi, kas palīdz cilvēkam koncentrēties uz notikušo, ļaus pamazām atslābināt negadījuma ietekmi uz šodienas lēmumiem un rīcību. Tieši tam ir veltīta metodikas lielākā daļa.

 

Kur slēpjas vārdu spēks?

Dianētikas metodikā liela nozīme tiek piešķirta valodai. Mēs zinām par vārdotāju, lāstu un mīļu vārdu ietekmi. Tomēr pašam vārdam nav nekāda spēka vai vainas, ja vien tas nav teikts sāpju vai šoka momentā.

„Izdarot izvēli starp valodu un vājprātu un izvēloties valodu, tās milzīgo priekšrocību dēļ, cilvēks tika pakļauts vājprāta lāstam” – tā saka Dianētika un pilnīgi pamatoti. Katrs vārds, kas tiek teikts cilvēkam sāpju vai zaudējuma pārdzīvojumu brīdī, paliek prāta dzīlēs un vēlāk iedarbojas kā hipnotiska komanda, apstākļiem tagadnē sakrītot ar pagātnē pārdzīvoto. Tieši tāpēc Dianētikas metodikā ir uzsvērta klusuma ievērošana slima, traumēta vai satraukta cilvēka klātbūtnē. Klusums kopā ar mierīgu, maigu un līdzcietīgu attieksmi var ārkārtīgi palīdzēt gan satrauktam bērnam, gan bezsamaņā esošam cilvēkam. Tāda attieksme ļauj ievērojami paātrināt cilvēku atlabšanu un mierīga prāta atgūšanu.

Šo valodas ietekmi zināja jau kopš seniem laikiem. Tieši tāpēc vien no lielākajiem grēkiem bija pieminēt Dieva vārdu nevietā. Lūk, kas tiek teikts Dianētikā:

„Var novērot, ka baznīcai ir pilnīga taisnība, darot visu, kas vien tās spēkos, lai novērstu Dieva zaimošanu. Zaimošana bieži var tikt izteikta cilvēka klātbūtnē, kurš sitiena rezultātā (morāla vai fiziska) atrodas „bezsamaņā”. Tā rezultātā svētie vārdi un lāsti paliek…, ietekmējot indivīdu, noved pie pretdabisku baiļu vai nepārvaramas tieksmes pēc Dieva rašanās, vai arī viņa pastāvēšanas noliegšanas. Tajā vainojama nevis reliģija, bet gan tās zaimošana. Tā rada neprātīgus fanātiķus vai slepkavīgus ateistus, un baznīca būtu ļoti priecīga, ja nebūtu ne vienu, ne otru.”

Vārda lielākais slazds ir tā dažādās nozīmes. Kas vienam zivju „ikri”, tas otram kāju „ikri” – variācijas kā izprast kāda vārda nozīmi dažkārt ir ārkārtīgi lielas. Tik pat plaša ir arī vārda ietekme uz mūsu domāšanu. Dianētika ļauj atrast un novērst šādu ietekmi, padarot valodu par to, kam tā ir domāta, - saskarsmes līdzekli, nevis pārpratumu, aizvainojumu un strīdu cēloni.

Tādā veidā, pateicoties Dianētikas terapijai, cilvēks daudz mierīgāk reaģē uz vārdiem, ir mazāk pakļauts to ietekmei un līdz ar to atbrīvojas no tā slazda, kas iespaidoja un virzīja viņa dzīvi.

Kādiem cilvēkiem noder Dianētika?

Var raksties priekšstats, ka Dianētika domāta tikai tiem, kuriem dzīvē ir problēmas. Patiesībā, tā visvairāk noder spējīgiem cilvēkiem. Tā ir vienkārša, iedarbojas ātri un dod iespēju tūlīt pat izbaudīt rezultātu. Svarīgi ir tikai tas, kā JŪS to PIELIETOJAT. JŪS esat tas, kuram vienīgajam ir nozīme!

Iespējams, izlasot šo rakstu, jūs tūlīt pat aizmirsīsiet par Dianētikas pastāvēšanu. Nu ko, jums ir tādas tiesības. Taču Dianētika apraksta tos likumus, uz kuriem balstās visa dzīve, un iepazīstot tos, jūs varēsiet daudz vieglāk tikt galā ar savu ikdienu.

 

Pateicamies L.Rona Habbarda bibliotēkai par iespēju izmantot materiālus no grāmatas “Dianētikas seminārs”.

 

Anna Krumholce

KUR PALIEK VESELAIS SAPRĀTS?

Cilvēka prāta darbības pretrunīgums ir redzams ik uz soļa. Blakus modernākajiem zinātnes un medicīnas sasniegumiem sadzīvo neiecietīga un rupja attieksme pret līdzcilvēkiem, vienaldzība un māņticība. Paskāls ir teicis: „Ir divas galējības: pilnībā noliegt saprātu un atzīt tikaisaprātu.” Šī dažādā attieksme pret prātu ir novērojama vēl joprojām. Vēl vairāk, joprojām nav skaidrs, kur tad īsti atrodas cilvēka saprāts – vai tās būtu smadzenes, sirds vai kaut kāda veida ēteriska enerģija. Lai arī šie jautājumi šķiet ļoti mūsdienīgi, tomēr atbildes uz tiem ir nodarbinājušas cilvēkus jau gadsimtiem ilgi.

1950. gadā tika izdota viena no pilnīgākajām grāmatām par prāta darbību – „Dianētika: mūsdienu zinātne par garīgo veselību”. Tolaik tās autors L. Rons Habbards mēģināja apkopot visus zināmos atklājumus prāta jomā, kas izskaidro dažādas psihiskas dabas novirzes un psihosomatiskas slimības. Papildus teorētiskajam izklāstam tika pievienota metodika, kas ikvienam cilvēkam ļāva kaut ko izdarīt sava prāta labā, vienkārši izlasot grāmatā aprakstītās tehnikas. Tas lika pamatus strauji pieaugošajai kustībai, kas tagad jau pārtapusi par reliģisko filozofiju – Saentoloģiju.

Tomēr ne par to iet runa. Daudz interesantāks šķiet fakts, ka liels skaits fenomenu, novērojumu un pat likumu, kas ir iekļauti šajā grāmatā, vēlāk tika ATKLĀTI no jauna, izmantojot nu jau plašās zinātnes iespējas un eksperimentus. Ļoti liels daudzums šo atklājumu tiek pasniegti kā jauni un revolucionāri, bet uz tiem balstītās metodikas kā kaut kas iepriekš nebijis. Dažkārt cilvēki, izlasot grāmatu par Dianētiku, paziņo, ka viņi to jau sen zina no citiem avotiem, ne vienmēr ievērojot, ka grāmatas izdošanas laiks ir 1950. gads – laiks, kad prāta darbības sakārtošanai tika izmantotas tādas lietas kā psihodēliķi (narkotikas, kas izraisa halucinācijas), hipnoze un psihoanalīze, psiholoģijā dominēja biheiviorisms un Maslova teorija, bet psihiatrija vēl nebija pārkāpusi barbarisma sliegsni un nodarbojās ar smadzeņu izgriešanu (lobotomiju) un cilvēku pakļaušanu elektrošokam. Protams, ka Habbarda vienkāršā pieeja cilvēka problēmām, kas būtībā balstijās uz draudzīgas sarunas principiem, šķita pilnīgi nereāla laikā, kad tika uzskatīts, ka saprāta problēmas nav iespējams atrisināt, bet IQ līmenis paliek nemainīgs visu cilvēka dzīvi.

Vai Dianētikas teorijas ir apstiprinājušās?

Protams.

Arvien vairāk tiek runāts par augļa spēju uztvert apkārtni, esot mātes vēderā, un dzemdībās rekomendē ievērot klusumu un mieru. Izveidojies pat jauns un interesants psiholoģijas virziens – perinatālā psiholoģija, kas pēta bērna psihes rašanos vai tapšanu periodā, kad auglis atrodoties vēl mātes miesās.

Visi šie apgalvojumi tika izsmieti 1950. gadā, kad Dianētika uzdrošinājās pareģot kaut ko, kas likās pilnīgi absurdi!

Vai Dianētikas tēzes var noderēt kādam, kurš vēlas sevi garīgi attīstīt? Viennozīmīgi! Prāts ir gara instrumnets, kuru viņš izmanto, lai risinātu ikdienas problēmas. Katrs ir redzējis kādu, kas pilnībā nodevies garīgiem meklējumiem, bet nespēj sakārtot savu dzīvi. Dianētika paskaidro gan to, no kurienes rodas fanātisms, gan to, kas liek cilvēkiem izmantot savu spēku un intelektu neracionāliem un bieži vardarbīgiem mērķiem. Tā sniedz mums ieskatu homoseksuālitātes cēloņos un atklāj morālā pagrimuma, kā arī alkoholisma iemeslus. Ikviens lasītājs var noskaidrot, kur meklējams viņa dzīves mērķis un atbrīvoties svešām idejām, kas nemanāmi diktē viņa dzīvi. Šeit ir aprakstīti trīs mīlestības veidi, bērnu uzvedības izskaidrojums un analīze, kā arī uzsvērta sievietes loma sabiedrībā.

„Dianētika nav ieinteresēta pasaules glābšanā, tā ir ieinteresēta tikai pasargāt no pasaules „glābšanas”. Vēl viena šāda glābšana var kļūt liktenīga! Dianētika nenostājas pret cīņu; tā nosaka pret ko ir jācīnās. Šie faktori ietver cilvēka un sabiedrības iešējo, individuālo grūtību avotu un visus cilvēka sugas ienaidniekus. Viņi šobrīd ir redzami – uzbrūciet!” - šie vārdi visskaidrāk raksturo autora attieksmi pret veselā saprāta trūkumu, kas joprojām ir novērojams mūsu sabiedrībā! Izvēle ir katra cilvēka rokās. Lai arī kā, šī grāmata ir tā vērta, lai viņu izlasītu un pielietotu ikviens!

 

Gara dziedinošais spēks

Kopš seniem laikiem ir zināms, ka cilvēks var dziedināt sevi pats. Mātes rokas pieskāriens bieži vien var palīdzēt mazulim vairāk kā kaudze tablešu un mikstūru. Ikdienā mums bieži gadās ciest no sadzīves traumām: kritieni, nobrāzumi, apdegumi, sasitumi un strāvas sitieni ir visai bieža parādība katra cilvēka dzīvē. Lielākā daļa no mums risina šo problēmu ar joda un plākstera palīdzību, kādu sen pārbaudītu sentēvu metodi vai reiz pārbaudītu ziedi, ko ieteicis ārsts vai pat laba paziņa.

Klāt pie fiziskajām sāpēm, tikpat nozīmīgas ir dvēseles sāpes. Tuva cilvēka zaudējums, nepatīkama ziņa vai mājas strīds bieži vien atņem mums spēju darboties un racionāli domāt vairākas dienas. Tādēļ ir svarīgi spēt atgūties no fiziskajiem un garīgajiem ievainojumiem pēc iespējas ātrāk. It sevišķi tādā laikā, kad katrs cīnās par savu izdzīvošanu kā var.

Kur slēpjas mūsu ārstējošā enerģija?

Katrs cilvēks ienāk pasaulē apveltīts ar dievišķu dāvanu – radīt un atdzīvināt apkārtējo pasauli, piešķirot tai pastāvēšanas jēgu. Mēs spējam izrādīt savu sajūsmu un prieku pret citiem cilvēkiem, dzīvniekiem, dabu un pat priekšmetiem. Ķermenis ir vienīgi instruments, kas ļauj mums kā garīgām būtnēm paveikt materiālajā pasaulē to, ko esam nodomājuši. Lai arī pakļauts fizikas likumiem, tas vienlīdz klausa arī gara spēkam. Ir zināmi gadījumi, kad ārkārtas apstākļos cilvēki spēj izdarīt ko tādu, kas nepakļaujas racionālam izskaidrojumam. Tiek pacelti milzīgi smagumi, pārvarēts bads, sals un karstums. Šis neredzamais spēka avots ir paslēpts mūsos, lai izpaustos tad, kad sākam padoties un zaudējam cerību. Lieliskajā bukletā „Palīdzība traumu un slimību gadījumos” tās autors raksta:

„Vienīgais patiesais dziedināšanas līdzeklis šajā visumā ir gars.”

Un patiesi – ir pienācis laiks griezties pie šī dabiskā dziedināšanas līdzekļa un noskaidrot veidus, kas ļauj tam izpausties ikdienā.

Sentēvu metodes mūsdienu izpildījumā

Amerikāņu filozofs un rakstnieks L. Rons Habbards bija viens no tiem cilvēkiem, kurš ar cieņu izturējās pret ikvienas tautas tradīcijām. Būdams „Ceļotāju kluba” biedrs, viņš apceļoja daudzas pasaules vietas, veicot zinātniskas ekspedīcijas un iepazīstot dažādu tautu kultūras. Tas ļāva viņam apkopot un izstrādāt vienkāršākās tautas ārstēšanas metodes, kuras tika nosauktas par asistiem (angļu valodā „palīdzība”). Asistu uzdevums ir palīdzēt cilvēkam pēc iespējas ātrāk atlabt no gūtās traumas un savainojuma, vai arī dvēseles uztraukumiem un pārdzīvojumiem. Šajā rakstā es centīšos iepazīstināt lasītājus ar vienkāršākajiem procesiem, kurus uzreiz var pielietot ikdienas dzīvē.

Ātrā palīdzība ikdienā

Eksistē procedūra, kas saucas Saskares asists. Tās galvenā ideja ir novērojums, ka gūstot ievainojumu, cilvēkam būs tendence izvairīties no vietas, kurā viņš guva traumu. Tas spilgti izpaužas bērnībā, kad mēs iepazīstam pasauli ar zilumu, punu un nobrāzumu palīdzību. Ar laiku šī pieredze uzkrājās un padara daudzus apkārtējos priekšmetus pārāk bīstamus, lai mēs tiem tuvotos. Šis neapzinātais mehānisms bieži vien liedz mums justies droši un pārliecināti svešā vidē un rada problēmas rīkoties ar dažādiem priekšmetiem.

Galvenā ideja ir atkārtot kustību, kas radīja traumu, tajā pašā vietā, kurā tā tika gūta.

Protams, ka priekšmets, kas bija karsts (apdeguma gadījumā), ir jāatdzesē vai jāatslēdz no strāvas (strāvas trieciena gadījumā). Ja trauma tika gūta ar darba rīku, tad kustība ir jāatkārto ar darba rīku. Kustība jāturpina tik ilgi, kamēr pazūd sāpes un cilvēks gūst jaunu atziņu par notikušo. Ja jūs palīdzat bērnam vai kādam, kurš jūt tik spēcīgas sāpes, ka nevēlas tuvoties traumas gūšanas vietai, izmantojiet pakāpeniskuma principu, lūdzot viņu pamazām pietuvoties šai vietai.

Zāles pret sirdssāpēm

Otra procedūra, kas arī neprasa ilgas studijas un treniņus, saucas Orientācijas asists. Tā galvenais uzdevums ir novērst cilvēka uzmanību no nepatīkamās ziņas vai notikuma, kas viņu ir satraucis. Ja cilvēks jūtas slikti, raud vai jūtas pārāk satraukts, lai rīkotos, šī procedūra būs labākais, lai nomierinātos. Gudras mammas jau sen ir ievērojušas, ka bērna raudas un kašķi var ātri pārtraukt, pievēršot viņa uzmanību apkārtējiem priekšmetiem. Lai cik jocīgi tas arī neliktos, šāda metode iedarbojas arī uz pieaugušajiem.

Lai uzsāktu šo asistu, paskaidrojiet cilvēkam, ka jūs liksiet viņam skatīties uz dažādiem priekšmetiem, un izmantojiet sekojošu komandu: „Paskaties uz _______ (priekšmeta nosaukums).”

Turpiniet likt cilvēkam skatīties uz apkārtējiem priekšmetiem tik ilgi, kamēr viņš sāks smaidīt un jutīsies labāk.

Vai vispār ir vajadzīgs ārsts?

Klāt pie minētajām procedūrām, eksistē asisti, kurus var izmantot zobu sāpju, saaukstēšanās un citu slimību gadījumā, pie tam ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Jūs varat palīdzēt kādam, kas cieš no muguras sāpēm, ir ilgstoši atradies uz gultas vai pat ir komā. Tomēr šo asistu pielietojums prasa plašāku publikāciju un rūpīgāku apmācību. Tāpēc daudz labāk būtu, ja jums pa rokai būtu buklets „Palīdzība traumu un slimību gadījumos” vai jūs apgūtu šīs procedūras speciālista uzraudzībā.

Lai arī gars dara brīnumus, šīs procedūras nekādā gadījumā neaizvieto medicīnisko ārstēšanu. Ja cilvēks noasiņo, labāk vispirms apstādināt asiņošanu un tikai pēc tam ķerties pie asista. Pat vēl vairāk, ja ir aizdomas par lūzumu vai izmežģījumu, asista izmantošana var būt pat bīstama, jo sāpēm pazūdot, cilvēks var staigāt ar lūzumu, un kauli var saaugt nepareizi. Šo procedūru galvenais uzdevums ir atvieglot sāpes slimības gaitā, paātrināt atveseļošanos un novērst iespējamās komplikācijas, kuras var izsaukt piedzīvotais stress un uztraukums.

Resnuma anatomija jeb Kāpēc mēs paliekam resni?

20. gadsimts līdz ar tehnoloģiju attīstību deva savas izmaiņas cilvēku ārējā izskatā un problēmās. Skaista ķermeņa kults sāka ieņemt arvien vadošākas pozīcijas, aicinot ikvienu tiekties pēc TV ekrānu un filmu reklamētajiem ideāliem un ķermeņa apjomiem. Kopā ar to nāca arī jaunas slimības, kas izpauda pārmērīgas rūpes par savu miesu, kā anoreksija un bulīmija, vai arī pilnīgu tās ignorēšanu kā tas notiek nopietnas aptaukošanās gadījumā.

Šādu situāciju sekmēja apkārtējās vides stāvoklis, ēšanas paradumu maiņa (ātrās uzkodas), dzīvesveids (arvien ilgāka sēdēšana pie datoriem birojos) un arī sabiedrībā izplatītie skaistuma ideāli un veiksmes formulas.

Tomēr, kuras sievietes ir laimīgākas: dūšīgās vai tievās?

Kas nosaka mūsu ķermeņa apjomus – ēšana, emocijas, domas vai viss kopā? Iespējams, atbildes uz šiem jautājumiem ļaus labāk katram izprast, ko īsti sieviete vēlas, mēģinot ietekmēt savu svaru.

Vai diēta būs labākais risinājums?

Pareizas ēšanas formulas šobrīd ir viens no labākajiem ienākuma avotiem. Wellness (tulkojot no angļu valodas "labsajūta") bizness mūsdienās ir viens no straujāk augošākajām nozarēm pasaulē. 2005. gadā vien ASV tā mazumtirdzniecības rādītāji sasniedza 79 miljardus dolārus. Vai tas ir mārketinga triks vai reāla problēma? Protams, ka piedāvājums nebūtu tik liels, ja nebūtu pieprasījums. Saskaņā ar mārketinga principiem, ja tavam produktam nav pieprasījuma, tad tas ir jārada, vai arī jāizmanto jau esošais pieprasījums sabiedrībā. Modeļu skates slavenību sadaļās un uz žurnālu vākiem lieliski veido pieprasījumu, izmantojot mūsu slēptākās vēlmas būt skaistiem, izsaukt apbrīnu un dzīvot laimīgu dzīvi. Jaunā ārstu paaudze, kuri sevi sauc par dietologiem, ir tikai daļa no šīs industrijas. Klāt nāk arī jogas vingrinājumi, fitnesa centri un skaistumkopšanas saloni, kas nepārtraukti mums atgādina, cik nepilnvērtīgi mēs esam, ja neatbilstam pieņemtajiem standartiem. Tomēr šo standartu izcelsme kļūst ārkārtīgi pārsteidzoša, ja sākam ielūkoties mūsu prāta mehānismos un ikdienas rutīnā. Daža diēta nostrādā, bet citas dod efektu tikai uz laiku. Kaut kas turpina uzkrāt taukus vai rada šo nepilnvērtīguma sajūtu, kas, acīmredzot, mūsdienās tiek apzīmēta ar vārdiem: "Es esmu resna!"

Emociju pārvēršana masā

Saka, ka "smiekli uzlabo veselību". Tāpēc pozitīvās emocijas spēlē arvien lielāku lomu ieteikumos par pareizu dzīvesveidu un veselības uzturēšanu. Vai kāds ir padomājis, cik dažādi ir cilvēku priekšstati par pozitīvajām emocijām? Kāds smejas par asprātīgu joku, cits par citu cilvēku klupieniem vai kritieniem. Kopējais emocionālais stāvoklis noteikts ne tikai veselību un pasaules uztveri, bet arī humora izjūtu. Mēs redzam, ka cilvēka dzīve veido emociju līkni, kas sākas no bērnības entuziasma un beidzas ar vecumdienu apātiju un skumjām. Tikai retais spēj saglabāt optimistisku dzīves uztveri vecumā. Roku rokā ar šo emociju pagrimumu nāk arī ķermeņa sabrukums. Kas atņem mums dzīvesprieku? Ikdienā tās, protams, ir sliktās ziņas. Bet kopumā dzīves laikā viss negatīvais tiek uzkrāts kādā saprāta daļā, ko amerikāņu autors L. Rons Habards savā pazīstamākajā grāmatā "Dianētika: mūsdienu zinātne par garīgo veselību" sauc par reaktīvo prātu. Negatīvās pieredzes uzkrāšanās saprātā, vai tā būtu zemapziņa, reaktīvais prāts vai bezapziņa, nav nekas jauns, tomēr tās iespaida likvidēšana sagādā daudz lielākas grūtības.

Katrs cilvēks ienāk pasaulē ar savu dzīvības spēka apjomu. Šis dzīvības spēks arī nosaka emocijas, kuras izpaužam dzīvē. Jo viņa vairāk, jo dzīve rit jautrāk un priecīgāk un otrādi. Ja tā ir pamaz, tad katrs sīkums liks mums ieslīgt grūtsirdībā un pārdzīvojumos. Negācijas varētu teikt it kā "apēd" šo dzīvības spēku, pazeminot arī emocionālo rekaciju uz dzīvi kopumā. Līdz ar emociju slīdēšanu lejup, parādās arī kaites, tai skaitā liekā svara uzkrāšanās. Dianētikā šī emocionālā līkne tiek saukta par Emocionālo toņu skalu un tiek izmantota cilvēku uzvedības un fizisko parametru noteikšanā. Emocija iespaidos arī mūsu ārējo izskatu: dzīvespriecīgam cilvēkam tas būs optimālā stāvoklī, dusmīgs cilvēks uzkrās muskuļu masu, lai cīnītos, bailes un slēpts naids bieži vien izraisīs svara zaudējumu, tāpat kā bēdas un apātija, kuras laikā cilvēks pat atteiksies no ēdiena. Emocionālais līmenis, kuru var nosaukt par neizteiktu aizvainojumu, ir kā reiz stāvoklis, kurā cilvēks sāk palielināt ķermeņa masu, aptaukojoties. Šis aizvainojums, kuru mēs tik ļoti slēpjam, uzkrājas prātā un, galu galā, pārtop par taukiem mūsu organismā. Tas nes līdzi arī nepilnvērtības sajūtu, jo cita cilvēka (it sevišķi tuva) necieņas pilnā attieksme mums liek it kā saprast, ka neesam viņa acīs vērtīgi un svarīgi. Pirmās liekā svara pazīmes tikai to pastiprina, tā iedarbinot lejupslīdošo spirāli.

 

Slikto domu autortiesības

Aplūkojot emocijas, mēs uzreiz uzduramies domām, kas nāk galvā, tās izjūtot. Lai arī no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka emocionālais stāvoklis arī nosaka domāšanu, šis process patiesībā norisinās otrādi – vispirms nāk doma, kas izraisa emociju, un tad emocija nosaka fizisko rīcību. Pastāv uzskats, ka cilvēka temperaments ir nemainīgs kopš dzimšanas, tomēr ne visu domu autori esam mēs paši. Dianētika runā par valodas ietekmi, kas nosaka domāšanu. Citu cilvēku izteikumi bieži vien pārtop par mūsu pašu domām! Bet kā?

Viss sākas ar traumām, kuras piedzīvojam savā dzīvē. Fiziskas sāpes izraisa „bezsamaņu”. Līdzīgu stāvokli izraisa arī zaudējuma sajūta, kā tas notiek šķiršanās brīžos vai tuva cilvēka nāves gadījumā. Bezsamaņa ir brīdis, kurā mūsu apziņai paslīd garām visa informācija, kura tiek saglabāta citā prāta daļā (reaktīvais prāts), kas atbild par ķermeņa dzīvības funkciju uzturēšanu briesmu brīžos. Šis prāta mehānisms ir pārmantots vēl no dzīvnieku pasaules, lai pasargātu sugu no iespējamiem draudiem tās izdzīvošanai. Tomēr cilvēks ir pāraudzis dzīvnieku un spēj sapratīgi izvērtēt situāciju bez nepieciešamības akli reaģēt. Turklāt viņš izmanto valodu, lai nodotu informāciju saviem ciltsbrāļiem. Un šeit parādās sekas, kas Dianētikā tiek aprakstītas kā "Izvēloties valodu tās milzīgo priekšrocību dēļ, cilvēks tika pakļauts vājprāta lāstam". Muļķīgas domas, kas iešaujas mūsu galvā visnepiemērotākajās situācijās, ir šis vājprāta lāsts, kas nāk no valodas. Bezsamaņas brīdī tiek saglabāts viss – sajūtu uztveres, citu cilvēku izteiktie vārdi un pašas personas secinājumi. Vēlāk, kad šis cilvēks jūtas noguris, neizgulējies vai saslimis, līdzīgi apstākļi vidē var aktivizēt pagātnes pieredzi, liekot no jauna izjust sajūtas un pieņemt izteiktās frāzes, kā savas domas. Tādā veidā mātes uztraukumi par lieko svaru kļūst par jūsu pārdzīvojumiem. Citu cilvēku izteiktās piezīmes kādam, kļūst par jūsu bažām un satraukumu. Mēs sākam ievērot nepamatotu diētu, jo kādam šķita, ka viņš ir resns. Un ja vēl tuvumā ir cilvēks, kurš arī raizējas par savu ārējo izskatu, šī pieredze sāk aktivizēties arvien vairāk un vairāk, radot reālu fizisku problēmu.

Izmantojot Dianētiku, jūs varat atklāt, ka lieko svaru ir noteikusi kāda muļķīga frāze sen atpakaļ, ko kāds ir pateicis jūsu mammai vai tētim. Turklāt šis notikums var būt daudz senāks nekā jūs spējat iedomāties. Valoda ienāk mūsu saprātā, līdz ar modes un kultūras tendencēm, lai vēlāk mūs pakļautu reklāmas ietekmei un sabiedrībā valdošajiem standartiem. Iespējams, liekā svara problēma kļuva moderna līdz ar hamburgeru un picu izplatību, radot sašutumu pilnus brīdinājumus par iespējamo aptaukošanos. Tagad šie brīdinājumi ir kļuvuši par realitāti arī tiem, kas nekad nav bijuši pakļauti ātro uzkodu valdzinājumam. Apvienojoties ar masu informācijas līdzekļu izraisīto histēriju un sabiedrībā esošo necieņu vienam pret otru, liekais svars ar dimdošiem soļiem klauvē pie ikvienas mājsaimnieces durvīm, lai piepildītu labklājības industrijas maciņu. 

Dianētika ļauj jums izrauties no šīm lamatām, lai saglabātu savu pašcieņu un mieru, atgūtu bērnības piesātināto prieka un laimes sajūtu un realizētu tos mērķus, kas tik ļoti vilina mūsu sirdis.

Lai kāds arī nebūtu liekā svara iemesls: domas, emocijas vai nepareizs uzturs, šī problēma vairs nebūs tik svarīga, ja mēs dzīvosim pilnvērtīgu dzīvi. Bet sievietes ir tā vērtas, lai tādu dzīvi dzīvotu.

Kā rakstīts grāmatā "Dianētika: mūsdienu zinātne par garīgo veselību":

"Rūpes par nākošo paaudzi gandrīz pilnībā gulstas uz sieviešu pleciem, tāpēc viņas pelna daudz lielāku cieņu nekā tās kustamās mantas statuss, kas tika viņām piešķirts pagātnē."

Tādā veidā doma par to, ka sieviete var sabiedrībā ieņemt daudz augstāku vietu salīdzinājumā ar tagadējo, nepavisam nav neveikla un utopiska. Viņai šī vieta ir jāieņem, ja mēs gribam, lai nākošajai paaudzei būtu pienācīga bērnība, mājās valdītu miers un saskaņa un sabiedrība attīstītos...

"Sievietes, jums ir pilnīgas tiesības un pamatojums pieprasīt, lai pret jums labi izturētos." L. Rons Habards

Anna Krumholce

 

Nāves fenomens

Dāma vai vīrs ar izkapti…

Aina, kas tik ļoti biedē mūsu fantāziju, kopš seniem laikiem ir gan pielūgta, gan nicināta.

Baisā parādība, kas reizē ir gan dabiska, gan tik nežēlīga savās izpausmēs, un tomēr nes sevī atbildes uz cilvēka dziļākajiem jautājumiem par viņa patieso būtību.

Šķiet, ka nāves brīdis ir tas patiesības mirklis, kurā beidzas strīdi par gara vai dvēseles pastāvēšanu. Tāpēc dažādu garīgo tradīciju uzdevums vienmēr ir bijis mūs sagatavot šim mirklim, un, saskaroties ar nāvi, cilvēks vairāk nekā jebkurā citā dzīves posmā meklē atbildes reliģijā un savas kultūras garīgajā mantojumā.

Kādi ir šie jautājumi un iespējamās atbildes uz tiem – lūk, ko aplūkošu šajā rakstā.

Bailes no nāves

Ikvienam ir zināma tā satraucošā sajūta, kas pārņem, padomājot: “Un ja nu es miršu?” Dzīves nogalē, novecojot ķermenim vai saslimstot ar smagu slimību, ja izveseļošanās cerība zūd, šī doma ir ikdienas pastāvīgais pavadonis.

Iespējams, kādam, kurš savas dzīves laikā ir interesējies par dažādām garīgajām skolām vai pauž noteiktu reliģisku pārliecību, tā uztrauc daudz mazāk. Tomēr minētajā jautājumā ietvertās šaubas par to, vai apsolītā paradīze un dvēseles pārdzimšana tiešām pastāv, ne visiem ir zudušas. Gluži otrādi, var gadīties, ka tās kļūst pat stiprākas.

Kur gan gūt pārliecību par to, ka gars turpinās pastāvēt bez miesas? Vai nāve ir transformācija, kuras laikā mēs kā tauriņš izšķiļamies no kūniņas, beidzot izplešot savus spārnus un izbaudot garīgo brīvību? Vai varbūt mēs pazūdam, savienojoties ar matēriju un sniedzot savu ieguldījumu nākamo radību attīstībā? Ielūkosimies, kādas atbildes var atrast dažādās reliģijās.

Vēl nesen Latvijā lauku cilvēkiem nāve bija visnotaļ dabisks process, kuram laicīgi gatavojās, krājot “zārka naudu” vai gatavojot gan pašu zārku, gan bēru drēbes. Iespējams, kādam tik praktiska attieksme liksies smieklīga, kā tas tiek attēlots slavenajā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, tomēr tā atklāj, cik dabiska bija latvieša nostāja pret šo lielāko dzīves mistēriju. Arī es pati atceros, ka manai vecmāmiņai bija svarīgi nomirt nevis  “uz gultas”, esot saviem tuvākajiem par slogu, bet gan aiziet ātri, nevienu neapgrūtinot. Tā arī notika. Lai arī sirdij nebija nekādas kaites, tā pēkšņi pārstāja pukstēt, atnesot ātru un vieglu nāvi.

Šie piemēri liek uzdot svarīgu jautājumu – vai cilvēks pats izvēlas savu nāvi, vai nē? Nez vai šajā rakstā es sniegšu izsmeļošu atbildi, taču var secināt, ka tieši bailes no nāves šo procesu kavē un padara mokošu.

Budismā šīs sajūtas saista ar mūža gaitā iegūto tuvinieku, draugu un sakrātās mantas zaudēšanu. Tāpēc budisms uzsver vajadzību pēc “nepieķeršanās lietām”. Mirstošo var aizturēt nepabeigtas darīšanas, kuras prasa viņa uzmanību, un uztraukumi par to, kā bez viņa iztiks tuvākie. Arī klīniskās nāves pētījumos tiek uzsvērts, cik bieži nepabeigtās darīšanas un rūpes par tuvākajiem liek cilvēkam atgriezties atpakaļ dzīvē.

Tomēr tās ne vienmēr ir pamatotas. Tāpēc vecam vai smagi slimam cilvēkam var palīdzēt atbrīvoties no šīm raizēm, pirmkārt, kopīgi sastādot plānu vai testamentu par to, kam atdot vienas vai citas lietas un, otrkārt, lai palīdzētu viņam atlaist visu un aiziet, tuviniekiem mirstošais jāiedrošina, pārliecinot, ka pēc viņa nāves ar citiem viss būs kārtībā un nav nekāda pamata lieki uztraukties.

Pēdējās gribas nozīme tiek uzsvērta arī daudz jaunākā reliģijā – saentoloģijā, kurā tiek apgalvots, ka mirušais kavējas pie sava mirušā ķermeņa, lai pārliecinātos, ka tas tiek pienācīgi apglabāts. Arī budismā apgalvo, ka radinieku plēšanās par mantu vai tās nepareiza izmantošana var mirušo ļoti uztraukt. Turklāt, lai nepastiprinātu jau esošo pieķeršanos, tuviniekiem iesaka neatrasties mirstošā tuvumā.

Ne visas garīgās tradīcijas un reliģijas sīki izskaidro nāves procesu. Tomēr dažas no tām velta šai tēmai diezgan lielu uzmanību, kā tas ir budismā, vēl jo izteiktāk Tibetas budisma novirzienā, kurā pastāv īpaša grāmata “Lielā atbrīvošanās, ieklausoties bardo”, kas mūsdienu cilvēkam vairāk pazīstama ar nosaukumu “Tibetas mirušo grāmata”.

Šī grāmata paredzēta kā ceļvedis vai norādes par ceļojumu, kas sagaida cilvēku pēc nāves. Šajā gadījumā tiek uzskatīts, ka nāves brīdī būtiskas ir divas lietas: tas, ko savas dzīves laikā esam paveikuši, un aiziešanas brīdī esošais prāta stāvoklis. Pozitīva noskaņa nāves brīdī palīdzēs nākamās atdzimšanas kvalitātei.

Kristietībā, kur pārdzimšanas ideju neatzīst, garīdznieks pie mirstošā dodas, lai atlaistu viņam grēkus un svētītu, jo nāves brīdī ticīgajam jāstājas tā Kunga priekšā šķīstam un bez grēka. Saskaņā ar liecību par Jēzu, kurš nomira un augšāmcēlās pēc trīs dienām, kristietībā pieņemts mirušo apglabāt tieši šajā laika posmā, jo tieši šāds laika periods ir nepieciešams, lai dvēsele pamestu ķermeni.

Trīs dienu ilgs posms tiek uzsvērts arī Tibetas budismā, kurā pastāv paraža uzmanīt, lai šajā laikā cilvēka ķermenis netiktu aiztikts, jo nekad nav droši zināms, kurā brīdī apziņa no tā atdalīsies. Pakāpenisku aiziešanu uzsver arī saentoloģijā, kurā ķermeni vispirms pamet gars jeb, kā tas tiek saukts šajā reliģijā, “tetans” un tikai daudz vēlāk “ģenētiskā būtne”, kas atbild par ķermeņa funkciju uzturēšanu, turklāt nāves brīdis parasti iestājas ap 2.00 naktī, kad ķermenis ir novājināts visvairāk.

Gan klīnisko nāvju pētījumi, gan budisma materiāli uzsver fenomenu, kurā cilvēks “it kā” atdalās no ķermeņa un lūkojas uz to no augšas. Grāmatā “Saentolģija: domas pamati” šo fenomenu sauc par “eksteriorizāciju” – stāvokli, kurā gars atrodas ārpus ķermeņa. Tiek apgalvots, ka garu var atdalīt no ķermeņa arī dzīves laikā, neizsaucot nāvi, kas būtībā ir saentoloģijas garīgās prakses uzdevums. Šāds efekts tiek aprakstīts arī daudzās citās reliģiskajās praksēs. Tomēr eksterorizācijas var notikt arī fizisku traumu, ķirurģisku operāciju vai šoku iespaidā, radot slimības vai bailes no šāda stāvokļa, jo tas sasaucas ar bailēm no nāves.

 

Viņi runā ar mums

Viens no interesantākajiem nāves fenomeniem ir mirušo cilvēku mēģinājumi sazināties ar saviem tuviniekiem īsu brīdi vai kādu laiku pēc nāves. Saentoloģijas dibinātājs L. Rons Habards savos darbos raksta par sajūtām, kādas pārņem tuviniekus no šāda kontakta – nemieru un trauksmi, iekšējo dialogu ar mirstošo vai sarunu sapnī.

Nāve ne vienmēr rada apjukumu. Atklājot, ka apziņa saglabājas, mirušais var mēģināt jums nodot ziņu, ka viņš joprojām pastāv un ka ar viņu viss ir kārtībā. Sadzīvē cilvēki bieži vien pamana apkārtnē dažādas zīmīgas pārvērtības, kuras uztver kā ziņu no aizgājēja.

Arī kristīgā baznīca runā par mirušo sazināšanos ar tuviniekiem, uzskatot to, vai nu par “svētuma”, vai “maldu garu” izpausmi. Tradīcija noteic, ka gadījumā, ja mirušais trīs reizes ir brīdinājis cilvēkus par gaidāmo nelaimi, kas vēlāk reāli notikusi, viņa miesas pārbauda, lai noskaidrotu, vai tās ir satrūdējušas, vai nē. Ja miesa zārkā joprojām ir neskarta, lemj par cilvēka iecelšanu svēto kārtā. Visos citos gadījumos šādu sazināšanos uzskata par nelabā izpausmi. Līdzīga attieksme ir pret tiem, kuri uztver šos ziņojumus. Arī viņiem piešķir vai nu svētā, vai apsēstā statusu.

Saentoloģijā uzskata, ka garīgi attīstīti cilvēki spēj sazināties savā starpā nepastarpināti, un šādas spējas norāda uz cilvēka garīgās izaugsmes pakāpi. Budisms piebilst, ka pirmo nedēļu pēc nāves cilvēka apziņai saglabājas pārliecība gan par savu dzimumu, gan atmiņas par nodzīvotās dzīves pieredzi. Neredzami un nejūtami viņi atgriežas mājās pie tuviniekiem un mīļajiem, cenšoties dot par sevi ziņu.

Daudzas reliģijas uzsver, ka mirušais kādu laiku saglabā saikni ar savu iepriekšējo vidi. Kristietībā tas ir četrdesmit dienu ilgs periods, kurā saskaņā ar Jauno Derību Kristus pēc augšāmcelšanās palika kopā ar saviem mācekļiem un tad devās prom. Baznīcā joprojām turpinās diskusijas par to, vai Kristus parādījās gara vai fiziskās miesas veidolā. Budismā izšķir šo pārejas stāvokli no nedēļas līdz četrdesmit deviņām dienām. Ātra atdzimšanas iespēja tiek piešķirta tikai tiem, kas dzīvojuši ārkārtīgi labdabīgu un pozitīvu dzīvi vai otrādi – rīkojušies slikti un ļauni, kas attiecīgi nosaka nākamās dzīves apstākļus.

Garīgi augsti attīstītu cilvēku nāves vienmēr ir apvītas ar neparastām parādībām. Vecajā Derībā eksistē tāds jēdziens kā “paraušana gaisā” (latviskais tulkojums), kas apzīmē nāvi, pēc kuras nav atrodamas nekādas līķa paliekas. Budisma garīgie meistari pamet ķermeņus “lauvas” pozā, šo procesu dažkārt pavada žilbinoša gaismas lode, kas laistās visās varavīksnes krāsās. Arī viņu ķermeņi, tāpat kā kristiešu svētajiem, ilgi paliek trūdēšanas neskarti, pat neskatoties uz karsto laiku.

Tibetā starpposmu starp nāvi un atdzimšanu sauc par bardo jeb “pāreju” (bar “starp” un do “apturēts” vai “iemests”). Saentoloģijā to sauc par “starp-dzīvju” posmu. Katra no šīm reliģijām to apraksta savādāk, tomēr pastāv dažas lietas, kas ir kopīgas.

Tibetas budismā tiek uzsvērts, ka tuvinieku pieķeršanās mirušajam apgrūtina viņa pāriešanu uz nākamo dzīvi. Viņu raudas un asaras mirstošajiem šķiet kā pērkons un krusa. Saentoloģijā nekas netiek minēts par šādu ietekmi, tomēr pastāv uzskats, ka apkārtējo pārdzīvojumi var ietekmēt mirušā garīgo līdzsvaru nākamajā dzīvē, liekot viņam tajā just neizskaidrojamu satraukumu. Daudz biežāk tiek uzsvērts, ka pieķeršanās ķermenim var pēc nāves apziņai likt palikt līķa tuvumā. Dažos gadījumos pat gadiem ilgi. Sevišķi, ja nāve bijusi negaidīta, kā tas ir nelaimes gadījumā, pēc kura netiek atrasts un apglabāts cietušā ķermenis.

Būtībā, šķiet, dīvaini, ka neviens mūsdienās nav uzdevis sev jautājumu, kāpēc pēc noslīkšanas un katastrofas tiek veltīts tik daudz pūļu un laika mirušo ķermeņu atrašanai un apglabāšanai, pat ja tās vien ir kādas atsevišķas tā sastāvdaļas. Ikdienā novērotājām paražām un ticējumiem dažkārt ir daudz dziļāka jēga. Ne velti tik bargi soda kapa vietu apgānītājus, bet lielākais sods ienaidniekam ir viņa mirušā ķermeņa atlieku neapglabāšana. Pēc saentoloģijas uzskatiem šāda situācija var likt garam palikt “starp-dzīvju” posmā daudz ilgāku laiku, iespējams, izraisot citu pārdabisku parādību – spokošanos.

Šobrīd pastāvošais “ķermeņa kults”, kurā cilvēks visu savu dzīvi velta tā vajadzību apmierināšanai – ēšanai, rūpēm par fizisko formu, mājokļa iekārtošanai un jaunu ķermeņu radīšanai caur seksuālu darbību, liek garam aizmirst par savu patieso dabu un izraisa lielu apjukumu nāves brīdī, jo tiek zaudēta lielākā dzīves jēga un vērtība. Mūsdienās eksistējošās līķu balzamēšanas metodes var likt garam sērot pie sava ķermeņa un sargāt to ilgu laiku. Tāpēc kremēšana kādam varētu būt labākais risinājums, lai no tā atbrīvotos. To uzsver gan budisms, gan saentoloģija. Iespējams, tieši tāpēc garīgie līderi pēc savas nāves liek sevi kremēt, bet pelnus izkaisīt jūrā, vējā vai okeānā, tā parādot savu neatkarību no valdošā “ķermeņa pielūgšanas” kulta.

“Melnie punkti”, kuros tik bieži notiek avārijas, iespējams, rodas, pateicoties šādiem apjukumā nonākušajiem gariem, kas tā arī nespēj apzināties savu nāvi un turpina nepārtraukti pārdzīvot notikušo katastrofu. Šis apjukums pāriet uz nogurušajiem un nedienu satrauktajiem vadītājiem, kuri neizskaidrojamā veidā pieļauj kļūdu un no jauna izraisa avārijas.

Kristietības metodes cīņai ar šādām parādībām ir saistītas ar nelabā izdzīšanu. Turpretī saentoloģijā tiek uzskatīts, ka garīgi attīstīts cilvēks spēj nodibināt kontaktu ar šādiem gariem, lai palīdzētu viņiem apzināties notikušo un izrauties no nelaimes vietas, pārdzimstot jaunā ķermenī.

 

Pārdzimšanas likumi

Kristietība noliedz pārdzimšanas iespēju, uzskatot, ka dvēseles ceļš ved vai nu pie Dieva uz paradīzi, vai uz elli, kuru pārvalda Sātans. Protams, pastāv arī šķīstītava, kas dažām dvēselēm dod iespēju atgriezties debesīs.

Tomēr Austrumu reliģijas, tāpat arī saentoloģija, uzsver pārdzimšanas ideju. Mēs katrs esam dzirdējuši, ka klīnisko nāvi piedzīvojušie cilvēki ir redzējuši savādu gaismu, kas liek doties augšup. Budismā pat izšķir divu veidu “gaismas”: “prāta skaidro gaismu”, kas liecina par apskaidrības stāvokli, un rigpas starojumu, kas vilina cilvēku uz nākamo pārmiesošanos. Viens ir vēlams, otrs – bīstams apstāklis. Šajā apgalvojumā pastāv zināma līdzība ar saentoloģiju, kurā tiek apgalvots, ka sekošana gaismai liek cilvēkam nonākt vietā, kurā tam uzstāda “melīgu” dzīves mērķi un liek aizmirst iepriekšējās dzīves pieredzi.

Ja budismā pārdzimšanu vairāk nosaka sastrādātā karma, tad saentoloģijā – gars parasti pāriemiesojas tās pašas rases ķermenī, kādā bijis iepriekš, un atgriežas uz tās pašas planētas. Līdz ar to tas, ko mēs radām sabiedrībā savā dzīves laikā, pāriet mūsu nākamajā dzīvē – indivīdu iespaido tā civilizācija, kuras veidošanā viņš ir piedalījies!

Senais izteiciens Memento mori!, kas nonācis līdz mūsdienām visdažādākajās izpausmēs un skaidrojumos, būtībā atgādina par atbildību dzīves laikā, jo tā nosaka gan nāves brīdi, gan nākamās dzimšanas apstākļus. Tā dziļākā nozīme izpaužas tieši pārdzimšanas kontekstā, liekot cilvēkam aizdomāties par savas rīcības tālejošajām sekām, kas turpinās viņu ietekmēt dzīvi pēc dzīves. Varbūt tieši tāpēc nāve šķiet tik šaušalīga grēciniekam, liekot nojaust gaidāmo nākotni, un gaiša kādam, kurš veltījis savu dzīvi sabiedrības un vides sakārtošanai un uzlabošanai?

Katram ir dota iespēja saņemt atbildi savā nāves mirklī! Atliek vien cerēt, ka tā būs pietiekoši izsmeļoša, lai nevajadzētu pieļaut iepriekšējās kļūdas nākotnē.

Šis ir viens no galvenajiem ikvienas reliģijas apsolījumiem, kas vienmēr spēcinājis un spēcinās ticīgo garu nāves priekšā!

 

Anna Krumholce

Ķīmiskā svētlaime ātrgaitas laikmetā

Pastiep roku un Tava problēma tiks atrisināta – spiedzošās reklāmas gaviles vilina iegūt laimi bez mazākās piepūles. Aizmirsties ilūzijās un baudās, lai dzīvotu šeit un tagad, atmetot malā pārdomas, dzīves jēgas meklējumus un vēlmi mainīties. Cilvēks tik ātri skrien cauri dzīvei, ka bieži vien neatliek laika attapties, lai kārtīgi izvērtētu, kurp noris skrējiens un kādas ir tās ceļa robežas, pa kuru tiek skriets.

Jau divdesmit gadus es satieku cilvēkus, klausos viņu dzīves stāstus un arvien biežāk sadzirdu to, cik mazu piepūli viņi ir gatavi ieguldīt savā labklājībā – kā materiālajā, tā garīgajā. Mana dēla vienaudži – divdesmitgadnieki jau ir novecojuši večuki, jo satraucas par to, cik ātri paskrien viņu dzīves laiks, kas būtībā vēl nesen bija vecmāmiņu un vectētiņu sarunu tēma. Ko tad ir pārdevusi sabiedrībai masu popkultūra?

Jo ātrāk, jo labāk.

Kurš gan nav redzējis niķīgu bērnu, kurš satraukti brēc, pieprasot kārtējo mantiņu, saldumu, bet mūsdienās arī planšeti vai viedtālruni? Patērētāju sabiedrības pārsātinājums ar dažādu iegribu apmierinošajiem līdzekļiem un mantām arvien vairāk samazina piepūli, paātrinot dzīves ritumu, kurā dziļās vērtības aizstāj čaukstoši un mirdzoši nieciņi.

Filozofs un domātājs L. Rons Habards ir devis lielisku laimes skaidrojumu “Līdz ar to, laimi var definēt kā šķēršļu pārvarēšanu, virzoties uz sev vēlamo mērķi” (citāts no grāmatas “Pašanalīze). Taču, kas notiek ar laimi, ja šķēršļu tikpat kā nav un to pārvarēšanai jāpieliek pavisam maza piepūle? Vai augošais depresijas slimnieku skaits nav pazīme, ka sabiedrība paliek aizvien nelaimīgāka? Tātad ātrie risinājumi laimes gūšanai tomēr nav īpaši efektīvi cilvēka labklājības nodrošināšanai. Pat slavenās “Matrix” filmas varonis misters Smits atgādina galvenajam varonim NEO, ka tieši pārmērīgās labklājības radīšana noveda pie agrāko virtuālo pasauļu konstrukciju neveiksmēm.  Acīmredzot viegli iegūstamie baudas avoti atstāj neaizpildāmu tukšuma sajūtu, un ne jau kuņģī, bet gan dvēselē…

Ātrgaitas laikmeta cilvēks

Ar saukli “Uzreiz un tūlīt” virtuālās paaudzes cilvēks traucas mežonīgā ātrumā pretī nāvei, pārslēdzoties no viena informācijas avota pie otra, meklējot mierinājumu ātrajos risinājumos, ar kuriem tik ļoti ir piesātināta apkārtesošā vide. Nav naudas – paņem ātro kredītu, tikai viens SMS, bet, ja tas neder, aizej uzspēlēt uz laimētavu! Nav mīlestības – pieslēdzies pie porno kanāla vai nopērc kādu sevis apmierinošu rotaļlietu! Nav veselības – iedzer pretsāpju tableti! Moka nemiers? Šī jaunā alkohola pudele ļaus Tev nomierināties un iegūt daudz draugu! Ja nu pudele vairs nepalīdz, mums ir daudz un dažādu nomierinošu tablešu, kuras ar laipnu roku izsniegs ārsts. Ātrie risinājumi aizēno patieso situācijas cēloni, atņem vajadzību piepūlēties un iziet ārpus savas komforta zonas. Gruzdošā sāpe lēni izēd no iekšienes, kamēr ārpusē tiek izstādīta smaidīga un ar dzīvi apmierināta pašbilde. Tikmēr sociālā tīkla komūna saglabā savu pārliecību par “drauga” labklājību un piepildīto dzīvi līdz brīdim, kad jau sen ir par vēlu.

Smadzeņu speciālisti skandē par bioķīmisko procesu nelīdzsvarotību, apgalvojot, ka tieši “trūkstošā ķīmiskā sastāvdaļa” neļauj kādam izbaudīt laimi. Tomēr vēl joprojām līdz galam nav skaidrs, vai “trūkums” ir nelaimīgās dzīves cēlonis, vai sekas.

Skriešana pēc sapņa, kurš, iespējams, pat nav Tavējais, bet masu popkultūras izlolots, neļauj veikt pietiekoši lielu piepūli sevis izglītošanai un izprašanai, lai pārvarētu pietiekoši daudz šķēršļu savā ceļā pie laimes. Tā paliek aizvien neaizsniedzamāka un nereālāka, atstājot bezjēdzīgas eksistences sajūtu un cinismu. Pēdējās prieka piles sagādā cita sāpes, neveiksmes un nelielā pārākuma apziņa, ka ir kāds, kuram sokas vēl sliktāk. Vai pretī šādai dzīvei mēs tik aizrautīgi traucamies?

Ķīmiskā svētlaime

Centieni atrast jaunus labklājības apvāršņus ar ķīmisku vielu palīdzību, vai tie būtu raudzēti dzērieni, īpaši augi vai sēnes, vai laboratorijā izgatavotas tabletes un pulveri, ir nepārtraukti pastāvējuši visā cilvēces vēstures gaitā. Iespējams, kāds, kuram mamma vai vecmāmiņa vienmēr ātri apmierināja katru kaprīzi, vēlāk meklēja glābiņu no neveiksmēm šo vielu radītajās iluzoriskajās sajūtās. Galu galā, kāpēc jāpiepūlas, lai iemācītos dot citiem kaut ko vērtīgu, ja var vienkārši aizmirsties uz brīdi un nedomāt par savu nepilnvērtību. Pieaugošā trūkumu un viduvējības slavināšana jau no skolas laikiem, radījusi atkarīgo paaudzi, kura spēj pieņemt tikai glaimus, bez spēka un gatavības ieguldīt pūles patiesu vērtību izveidošanā! Nav brīnums, ka vienas atkarības vilni nomaina nākamais. Turklāt klāt pie ķīmisko vielu atkarības nāk virtuālā narkomānija, liekot aizmirst pie datora it visu apkārtējā pasaulē.

Manu pārdomu raksta ideja nav vien vispārzināmo patiesību uzskaitīšana, jo ne es viena kliedzēja sabiedriskajā telpā, kas cenšas pievērst uzmanību pastāvošajai problēmai. Divdesmit gadu laikā tiekoties ar lielu cilvēku skaitu, es skatos uz lielāko ciešanu avotu katrā indivīdā – viņa prāta mehānismiem, kurus rada piedzīvotās gan fiziskās, gan dvēseles sāpes. Taču tieši ķīmiskie risinājumi padara cilvēka reabilitāciju par ļoti smagu un ilgu ceļu, kurā ne vienmēr ir gaidāmas vienas vienīgas uzvaras. Narkotiku un alkoholu postošā ietekme uz domāšanu kopā ar pavisam nelielo spēju pielikt pūles, lai pārvarētu to radītos šķēršļus, atstāj daudzus cilvēkus degradācijas lejupslīdē, kurā viņi paši bezspēcīgi nolūkojas, nespējot nekādā veidā kontrolēt notiekošo.

Tavs ķīmiskais dvīnis

Iespējams, daudzi ir piedzīvojuši situācijas, kurās viņi ir runājuši, motivējuši un aicinājuši savus tuvākos, kas nokļuvuši atkarības gūstā, saņemties, mainīties un domāt pozitīvas domas. Noteikti kāds ir pamanījis, cik reti tas ir devis rezultātus, pat ja sarunas laikā cilvēks aktīvi māj ar galvu un no sirds apsolās vairāk tā nedarīt. Tiklīdz vajadzīgā viela parādās pa rokai un nokļūst ķermenī, daudzu priekšā nostājas pavisam cits cilvēks, kurš ne tikai neatceras solīto, bet noliedz it visu, par ko tika runāts, apgalvodams pavisam pretējas lietas. Protams, ka psihiatrijas diagnozē sen jau ir zināms, ka divu personību atrašanās vienā cilvēkā ir slimība, kas saucas šizofrēnija. Vai tā būs garīga slimība, ja to izraisa ķīmiska viela? Vai papildus zāles šādā gadījumā izārstēs cilvēku no postošā personības izmaiņas procesa, kuru jau tā ir radījis alkohols, narkotikas un pat daži labi pretsāpju līdzekļi? Maz kurš ir aizdomājies tik dziļi par atkarības iespaidu uz personību kā to paveicis L. Rons Habards. Pavisam nelielā bukletā “Atrisinājums narkotiku problēmām” viņš raksta:

“Mēs visi esam pazinuši šādu personību, tā kā tas nav nekas neparasts mūsdienu civilizācijā. Pēkšņa piezīme, kurai nav jēgas un kura pilnīgi neiekļaujas apspriežamās tēmas kontekstā; tukšs skatiens, kad tiek dota pavēle vai izteikta piezīme, – aiz visa tā slēpjas pilnībā iedomāta pasaule, kuru satricina mūsu mēģinājumi kaut ko izdarīt tagadnes laikā.”

Saskaroties ar atkarību, pavisam neliela cilvēku daļa ievēro, ka viņu tuvinieks vai ģimenes loceklis kaut kur nemanāmi pazūd, bet lielākajā laika daļā var novērot pavisam citu personību, kas krietni atšķiras no iepriekšējās. Ķīmiskais dvīnis aktīvi iesaistās cilvēka dzīvē, stimulējot uz darbībām, kuras vēlāk, “esot skaidrā”, atkarīgajam nākas nožēlot. Šī nožēla un iekšējā bezcerības un vainas sajūta vēl vairāk nomāc, liekot pastiepties pēc pēdējā mierinājuma, lai kāds arī tas būtu! Atkarība nav tikai fiziska, tā ir pietiekoši nopietna problēma gan prāta, gan gara līmenī. Tā nepāriet viegli ar gribas piepūli. Jo ilgāks ir lietošanas laiks, jo lēnāks un pamatīgāks ir atgūšanās ceļš. Vienīgā labā ziņa, kuru vēlos uzsvērt, šis ceļš pastāv, tas ir izejams un noved pie vēlamā rezultāta.

Kaut mūsu svinībās joprojām uz galdiem stāv dažādas alkoholiskas pudeles, bet ikdienas dzīvi bieži piepilda dažādas pretsāpju tabletes, bet dažos gadījumos arvien biežāk arī vieglākas vai smagākas narkotikas, ceļš augšup ir atbrīvošanās no jebkādas atkarības pilnībā. Skaidrs skatiens, spēja pielikt pietiekošas pūles, virzoties pretī savam mērķim, un pārvarēt neveiksmes ir lielākais laimes nodrošinājums!

Ja Jūs vēlaties uzsākt šo ceļu, rakstiet [email protected]